«Tu tāda gara meitenīte, noteikti basketbolu spēlē?» tas bija drausmīgākais jautājums, ko man varēja uzdot bērnībā. Tad es parasti atbildēju, ka man riebjas basketbols, lai gan tas pilnībā neatbilda patiesībai. Vispār atbilda daļēji, jo man ārkārtīgi nepatika to spēlēt, bet patika skatīties. Lai arī kombinācija – gara un Jelgavas 4. vidusskola – faktiski būtu prasījusi arī vēlmi spēlēt, man labāk kopā ar klasesbiedrenēm gribējās pafanot par basketbolistiem. Atceros, ka īpaši jutām līdzi kluba «Bonus» spēlētājiem. Kāpēc – to gan vairs neatminos. Kādu laiku līdzi jušana basketbolam bija pašsaprotama un aizrautīga. Tika sekots līdzi jaunumiem, skatītas svarīgākās spēles un apspriesti rezultāti.
Piederu pie tiem, kas interesējas par sporta norisēm gan pasaules, gan Latvijas mērogā. Mans favorīts gan ir futbols, nevis basketbols, tomēr svarīgiem notikumiem uzmanību pievēršu jebkurā sporta veidā, taču latviešu basketbola šajā sarakstā ilgstoši nebija.
Pašlaik notiekošā Eiropas basketbola čempionāta laikā beidzot arī es atguvu, ja tā var teikt, basketbola skatīšanās garšu. Beidzot atbrīvoti un ar aizrautību vēroju mūsu komandas spēles, nejūtot pēcgaršu, ka būs jākaunas par spēlētāju darbiem laukumā vai, vēl sliktāk, – ārpus tā.
Cik ātri viena absolūto zvaigžņu izlase sabojāja patiku pret šā sporta veida spēļu skatīšanos, tik lēni un grūti bija to atgūt. Pēc īpašu slavu ieguvušajiem latviešu basketbolistu izgājieniem ilgu laiku nebija iedvesmas vērot mūsu izlases gaitas. Zinu, tas varbūt nav īsta fana cienīgi, jo komanda jāatbalsta arī grūtos laikos. Tas ir līdzīgi kā ar jautājumu bērnībā, neko nevarēju sev padarīt, kad atbilde jau bija izlidojusi: «Man riebjas basketbols!»
Tagad gribas teikt, ka basketbols tomēr ir viena aizraujoša spēle. Un vispār latviešiem ir tik daudz feinu sportistu tik daudzos sporta veidos. ◆
