Uz Latvijas pašreizējā sabiedriski politiskā fona mazpamanīta un līdz galam neizprotama lieta ir Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana bijušajam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam.
Uz Latvijas pašreizējā sabiedriski politiskā fona mazpamanīta un līdz galam neizprotama lieta ir Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana bijušajam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam. Interesanti, ka šī Jaunās partijas (JP) ideja bez īpašām diskusijām guva Saeimas vairākuma atbalstu, taču «draudzīgais žests» tika noraidīts Krievijā: Boriss Jeļcins no Latvijas augstā apbalvojuma atteicās.
1993. vai 1994. gada sākumā ordeņa piešķiršana Borisam Jeļcinam par personīgo ieguldījumu Latvijas neatkarībā neradītu jautājumus – kas pelnīts, tas pelnīts. Taču ir 2000. gads, un kopš Borisa Jeļcina kāpšanas uz tanka un varonīgās runas Krievijā ir notikušas un turpina risināties ļoti nepatīkamas lietas, kuras aizēno bijušā Krievijas prezidenta toreiz reformiskā un demokrātiskā politiķa tēlu. Čečenijā turpinās jau otrais karš, vēl nežēlīgāks nekā pirmais, mierīgie iedzīvotāji tiek pazemoti tā sauktajās filtrācijas nometnēs, Groznija vismaz līdz aprīlim būs slēgta. Par radio «Svoboda» žurnālistu Andreju Babicki jau 37 dienas nav ticamas informācijas. Krievija patlaban saņem starptautisko nosodījumu par cilvēktiesību pārkāpumiem, tāpēc JP «spožā» ideja par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu ir ļoti nelaikā. Jau sākoties pirmajam karam Čečenijā, Boriss Jeļcins uz visiem laikiem ir izsvītrojis sevi no apbalvošanas cienīgu kandidātu saraksta. Uz viņa sirdsapziņas ir pirmais Čečenijas karš un daļa otrā, pašreizējā. Katrā ziņā neviena demokrātiju un cilvēktiesības respektējoša valsts patlaban Borisam Jeļcinam ordeni nepiešķirtu. Šaubos, vai to atbalstītu arī Latvijas vēlētāji. Krievijas eksprezidenta atteikšanās no Latvijas augstā apbalvojuma mūsu valsti nostādīja vēl kutelīgākā situācijā. Šaujot divus zaķus, tika pamatīgi aizpūdelēts garām. Ordeņa piešķiršana Borisam Jeļcinam pārsvītroja vai vismaz krietni notušēja Latvijas izteikto nosodījumu cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā. Un arī mēģinājums uzlabot attiecības, uz ko tā cerēja JP priekšsēdis Raimonds Pauls un no Krievijas naftiniekiem atkarīgais Ventspils mērs Aivars Lembergs, neizdevās.
Ne mazāk zīmīga ir arī sakritība laikā: minētās aktivitātes norisinājās gandrīz vienlaicīgi ar Saeimas pedofilijas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja Jāņa Ādamsona provokatīvo paziņojumu par skandālā it kā iesaistītajiem Andri Šķēli, Andreju Sončiku un Valdi Birkavu. Interesanti, ka vārdu «saistība» noteikti var lietot arī starp skandāla inscinētājiem Edvīnu Inkēnu, Jāni Ādamsonu un «čeku». Kuluāros ir izskanējusi versija arī par Krievijas ieinteresētību skandāla «pozitīvā» atrisinajumā, proti, Šķēles valdības gāšanā. Pilnīgi skaidrs, ka stabila Latvijas valdība, kas sev par mērķi ir nospraudusi virzību uz Eiropas Savienību un NATO, kā arī maksimālu ekonomisko neatkarību no lielās kaimiņzemes, Krievijai ir «simtu gadu vajadzīga». Krievijas ārpolitikā iederas starpvalstu problēmas risināt, kustinot ekonomiskās sviras. Draudi aizgriezt «krānus» Krievijai ir izstrādājuši refleksus, tāpēc pat mazākā izredze, ka šī spēlīte var beigties, sanikno kaimiņvalsts «stratēģus». Iespējams, ka tā arī nekad netiks pierādīts «Krievijas pirksts» pedofilijas skandālā, taču vienlaicīgi triecieni pa trijiem galvenajiem valsts politikas un ekonomikas atzariem – tieslietu sistēmu (Valdis Birkavs), finansu sistēmu (Andrejs Sončiks) un valdības stabilitāti (Andris Šķēle) – pārāk hrestomātiski atgādina «čekas» rokasgrāmatās aprakstītos situācijas destabilizēšanas principus kādā valstī.
Vēl viena interesanta lieta, kas notika šajā pašā laikā, bija Krievijas izšķiršanās meklēt finansējumu «Baltijas cauruļvadu sistēmas» projekta finansēšanai. Arī šajā gadījumā medaļai ir divas puses – Latvijas «apiešana» un mūsu tranzītbiznesa pārstāvju zaudējumi no vienas un Krievijas ekonomiskās ietekmes būtiska samazināšanās no otras puses. Latvijas ekonomiskā neatkarība no Krievijas nenoliedzami ir svarīgāka nekā dažu tranzītbinesa «haizivju» peļņa. Patlaban Krievija nav tajā izdevīgākajā situācijā, un pasaules sabiedriskā doma noteikti nav šīs lielvalsts pusē, tāpēc Latvijai vajadzētu censties to izmantot. Krievijas Domes vēlēšanas, kurās uzvaru guva komunisti un Kremļa patvaldnieku partija ar Vladimiru Putinu priekšgalā, skaidri parādīja Krievijas politisko virzību un domāšanu. Borisa Jeļcina «nopelni» pašreizējā Krievijas situācijā ir nenoliedzami, tāpēc Saeimas deputātiem citreiz derētu septiņreiz padomāt, pirms tā atkal izšķirsies par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu kādas totalitāras un cilvēktiesības ignorējošas valsts bijušajam vai pašreizējam vadītājam.
