Priecīgs atgriežos no Talsu mežiem, kur visa jūlija garumā biju bridis gan aizzēlušus izcirtumus, gan ēnainas mežaudzes; tagad mani studenti devušies vasaras brīvlaikā, bet es pats visu augustu, šur tur no Jelgavas izbraukdams, makšķerēšu un atpūtīšos. Rīt parīt saņemšu atvaļinājuma naudu un varēšu atļauties nopirkt ēšanai kaut ko vairāk par Talsu reņģēm.
Izkāpju Jelgavas autoostā un pa Driksas ielu dodos uz pilsētas autobusa pieturu pie tagadējās SEB bankas.
Bet kas tad tur nāk man pretī, sirmajam matu ērkulim plivinoties? Tas taču ir mans labs paziņa – LLA kokapstrādes darbnīcu vadītājs Jānis Nagažs!
Ar Jāni liktenis mani saveda kopā, abiem dzīvojot LLA 1. dienesta viesnīcā, pretī viesnīcai «Jelgava». Brīvos vakaros pasēdējām kopā, pļāpādami par aizvadītajiem dzīves gadiem. Un tagad tāda necerēta tikšanās!
Pēc virknes standartjautājumu un atbilžu nospriedām, ka visaptverošas pārrunas vajadzētu sarīkot kādā ēnainā vietā, nevis uz ielas jūlija saules staros.
– Zini, Pēter, – Jānis vienā brīdī ieteicās. – Ir parādījies jauns šņabis «Pšeņičnaja», esot tīri labi baudāms. Vai nopirksim?
Šī doma likās visnotaļ atbalstāma, un mēs sākām pārbaudīt kabatas. Ja nemaldos, vajadzēja salasīt 5,25 rubļus, bet mums, izkratot visus krājumus, pietrūka kādu 30 kapeiku. Ko nu? Veikalā «Pie Mārītes» uz parāda mums Mārīte nedos, bet iet uz kopmītni vai fakultāti un diedelēt neatļāva mūsu sociālais stāvoklis. Rociņas nokārās, actiņas mitrojās – «Pšeņičnuju» mums neredzēt.
Vēlreiz iebāzu roku darba jakas kabatā un kaut ko sataustīju. Autobusa braukšanas taloni, vesela paciņa, piecas kapeikas gabalā. Talonus par 40 kapeikām nopirka pirmais pretimnācējs. Mēs bijām glābti!
Tā tovakar nopļāpājām līdz saulrietam, jo mums bija, par ko runāt. Jānis, savulaik pabeidzis Industriālā tehnikuma kokapstrādes nodaļu, bija praktiski zinošs amatnieks. Viņa projektētais grāmatplaukts vēl šodien aizņem veselu sienu manā dzīvoklī, kur to un manu bibliotēku apskatīt ievedu katru jaunu viesi, bet talkās viņa celtajā individuālajā mājā Avotu ielā, Pārlielupē, esmu izlējis ne vienu vien lāsi sviedru.
Tā tovakar nopļāpājām, iepazīdami arī «Pšeņičnajas» garšas īpašības. Par tām izteikties negribu, taču vēlos pastāstīt par vēl kādu neikdienišķu notikumu.
Mēs ar Jāni atkal sēdējām LLA «kojās» (1. dienesta viesnīcā), atkal šo to pļāpājām un visai negribīgi sūcām žiguļu alu. Taču visiem ir zināms teiciens «apetīte rodas ēdot». Tie bija laiki, kad alkoholiskos dzērienus veikalos netirgoja vis līdz plkst. 22.00, bet kamēr vien veikals strādāja. Mēs savas vēlmes un runu garumu nebijām pienācīgi aprēķinājuši, tādēļ, pienākot «sausajam brīdim», attapāmies, ka visi tuvējie veikali jau slēgti.
Ko nu? Alus vairs nebija, bet vīru runas tikai tagad īsti sāka šķetināties. Jānis te, Jelgavā, bija vadījis visus savus studenta gadus, tādēļ ilgi nedomāja.
– Iesim pie Ziga, – viņš, žaketi vilkdams, ierosināja. – Nedēļas sākumā akadēmijā dalīja spirtu, viņam vajag būt!
Ja pie Ziga, tad pie Ziga, man bija gluži vienalga, uz kurieni virzīties.
Man nepazīstamais Zigis bija Zigurds Brūveris, Veterinārijas fakultātes profesors, Nagažu Jāņa sens cīņu biedrs medību laukos, un viņš dzīvoja Raiņa ielā, pretī Pareizticīgo katedrālei.
Uzkāpām trešajā stāvā, piezvanījām un tikām ielaisti.
– Zigi, izpalīdzi nu, džekiem pietrūka dzeramā, – Jānis pēc apsveicināšanās ķērās uzreiz pie lietas.
– To var, nav problēmu, – profesors, mūsu bēdu stāstu uzklausījis, noteica un aizveda mani sev līdzi uz virtuvi.
Jā, spirts te bija! Desmitlitrīgs balons, pilns gandrīz līdz augšai. Te pietiktu dzeramā ne tikai līdz rīta gaismai vien!
Ar mani šo to runādams, profesors sāka rīkoties: ielēja puspudeli spirta, no krāna uztecināja ūdeni un sāka kaut ko krāsainu pielaistīt no mazas pudelītes.
– Kas tas ir, profesor? – es skaidrības labad pajautāju.
– Zeļeņina pilieni, – viņš atsaucās. – Ziniet, labi kuņģim, un paģiru arī nebūs.
Tas būtu pavisam skaisti, es nopriecājos, jo man otrā rītā plkst. 9.15 bija vairākas nodarbības ar studentiem.
Nu sākās omulīgas pārrunas, kas līdz rīta gaismai tomēr neievilkās – vēl pa rudens nakts mellumu abi ar Jāni nokļuvām līdz savām gultiņām.
Otrā rītā studentiem manā vadībā vajadzēja noteikt, kāds mežs ir saredzams aerouzņēmumos. Labi, ka tā! Manās iekšās pēc iepriekšējā vakarā baudītā spirta un Zeļeņina kokteiļa risinājās dīvaini procesi, kas lika ik pēc brīža steidzami traukties uz tualeti. Tā nu es, izskaidrojis studentiem viņu darbošanās nākamo posmu, metos uz tikko nosaukto iestādi, lai pārdomātu sava rūdītā organisma dumpošanās iemeslus. Kad vakarā par šo notikumu pastāstīju Jānim, viņš smējās: – Tev, vecīt, nav rūdītu iekšu, – viņš komentēja.
Ej nu sazini, es pēc tam domāju. Mans organisms dzīves aizvadītajos gados arī bija pietiekami rūdīts, taču latgalieša iekšām laikam piemita pavisam cita stiprība.
Ar Zigurdu Brūveri esam tikušies arī turpmākajos gados medībās Talsos vai Lielaucē, bet Jānis Nagažs pameta LLA kokapstrādes darbnīcas un aizdevās mācīt mazos kokapstrādātājus Jelgavas Amatu skolā, laika gaitā ieguva pedagoģijas maģistra diplomu un kļuva par īstenu skolmeistaru.
Pirms pāris gadiem Jāni apbedījām Svētes kapsētā. Atkal bija aizgājis viens no manas jaunības sirsnīgākajiem cīņu biedriem. ◆
