Leģenda par jelgavnieces Birutas Blūmas varonību 1954. gada ieslodzīto dumpī Kazahstānā nav tālu no patiesības
Septiņdesmitajos gados Jelgavas Valsts ģimnāzijas mazpulku priekšniecei Birutai Blūmai pie Melburnas latviešu centra atklāja piemiņas plāksni, trimdas latviešu tēlnieks Miķelis Geistauts tolaik Amerikā veidoja viņas bronzas skulptūru. Saistībā ar Padomju Savienībā lielāko ieslodzīto sacelšanos, kas 1954. gadā notika Kengiras pilsētā Kazahstānā, Birutai Blūmai piedēvēja drosmi, pielīdzinot viņu franču nacionālajai varonei Žannai d`Arkai jeb «Orleānas jaunavai». Pēc atmodas, precizējot trūcīgās ziņas, kas piecdesmitajos gados par padomju soda lēģeriem nonāca brīvajā pasaulē, atklājās, ka sacelšanās laikā Biruta Blūma atradās ārpus nometnes. Taču ļoti iespējams, ka citas latvietes bija bezbailīgi nostājušās ceļā sacelšanās apspiedēju tankiem.
Amnestija politiskos neskāra
Piecdesmitajos gados Kengirā bija ieslodzīti 16,5 tūkstoši vīru un vairāk nekā četri tūkstoši sieviešu. Vairāk nekā tūkstotis bija latvieši, divarpus tūkstoši lietuviešu, bet apmēram puse – ukraiņu. Dažas nedēļas pēc padomju diktatora Staļina nāves 1953. gada martā Padomju Savienībā izdeva rīkojumu par aptuveni vairāk nekā miljona ieslodzīto amnestēšanu. Jāpiebilst, ka tajā laikā padomju impērijā aiz dzeloņstieplēm atradās vairāk nekā septiņi miljoni cilvēku. Īpašās nometnes ar politiskajiem ieslodzītajiem, kāda bija arī Kengira, amnestija neskāra. Tas briedināja neapmierinātību. Turklāt beztiesība, nometnes apsardzes patvaļa, necilvēcīgi smagais darbs un trūcīgais uzturs kļuva neizturami. Ik gadu no bada, slimībām un pārmērīgā darba mira simtiem ieslodzīto.
«Perestroikas», atmodas un vēlākā laika presē Latvijā un Kazahstānā minēts, ka nemieri 1954. gada aprīlī sākušies ar traģisku incidentu galdniecībā. Toreiz apsargs piedāvājis kādam ieslodzītajam cigaretes. Uzrunātais, aizmirsdams par aizliegumu tuvoties sargpostenim, devies pēc kārotā smēķa – un nošauts. Galdniecībā nodarbinātie trīssimt strādnieki protestējot pārtraukuši darbu. Maijā nepakļaušanās kļuva masveidīgas. Sadursmēs ar apsardzi tika nogalināti vairāki desmiti cilvēku, bet ievainoti – simti.
Sacelšanos vadīja pulkvedis ar kauju pieredzi
Pēc sacelšanās vadītāja Berlīnes kauju dalībnieka pulkveža Kapitona Kuzņecova plāna nometnē tika izveidoti barikāžu nocietinājumi, kas, karaspēka aplenkti, noturējās četrdesmit dienu. Viens no trimdas sabiedriskajiem darbiniekiem, kas Rietumos tiražēja mītu par Kengirā ieslodzītās nacionālās pretošanās dalībnieces Birutas Blūmas lomu ieslodzīto dumpī, bija Ādolfs Šilde. Kopš 1994. gada, kad Valsts prezidents Guntis Ulmanis saņēma asu nosodījumu no Latvijas ebreju kopienas par kolaboranta un nacistu uzskatu paudēja Ā.Šildes grāmatu dāvināšanu skolām, viņu sabiedrībā nepiemin. Taču 1983. gadā Minsterē izdotajā grāmatā «Pasaules revolūcijas vārdā» Ā.Šilde citē Kengiras bijušās ieslodzītās vācu šuvējas Šarlotes Kraftas (viņa bija apcietināta kara beigās padomju karaspēka okupētajā Vācijas daļā un, visticamāk, pēc atbrīvošanas atgriezās Rietumos) piecdesmitajos gados publicēto liecību par sacelšanās varonēm – «slaidu bruneti zilām acīm», kuras vārds bija Biruta Blūma, kā arī vēl vienu latvieti, divu bērnu māti, kuras vārdu viņa nezināja. Liecībā minēts, ka izmisīgās pretošanās beigu cēlienā, kad «uz mašīnpistolēm bruņotajiem vīriem aizlidoja pēdējais akmens», virkne jaunu meiteņu saslēgušās ķēdē un, dziedot kaut ko svinīgu, gājušas pretim tuvējam tankam. Vienu brīdi Š.Kraftai licies, ka tanks apstāsies, bet tas nenotika.
Vieno tautiešus trimdā un dzimtenē
Diemžēl pēc Birutas Blūmas-Eglītes aiziešanas mūžībā 84 gadu vecumā 2005. gadā nav iespējams pajautāt, vai viņa no Kengiras atceras tādu Š.Kraftu, ar kuru, iespējams, nometnē bija kopā. Taču to, ka vācietes nometnē bijušas, viņa ir liecinājusi. Drīz pēc tam, kad 1979. gadā Birutai Blūmai kā «Orleānas jaunavai no Zemgales» bija atklāta piemiņas plāksne Melburnā, trimdu sasniedza ziņas, ka viņa atgriezusies no izsūtījuma Latvijā. Tātad sacelšanās laikā nav gājusi bojā zem tanka kāpurķēdēm.
Atmodas laikā noskaidrojās patiesība, ka Biruta Blūma sacelšanās laikā neatradās lēģerī, bet gan bija norīkota darbos nometnes palīgsaimniecībā kaut kur tālāk stepē, tādēļ viņa par Š.Kraftas stāstīto izmisīgās cīņas epizodi neko piebilst nevarēja. Taču, iespējams, gan, ka vācietes liecībā tomēr bija daļa taisnības – tikai saistībā ar citām varonīgām latvietēm, kas diemžēl palikušas nezināmas.
Tā vai citādi Biruta Blūma-Eglīte bija cilvēks, kurš vienoja trimdas un dzimtenes tautiešus. Trimdas avīzē «Laiks» 1955. gada jūlijā publicētajā rakstā «Līdz galam nepiepildīts aicinājums» agrākā jelgavniece Anna Saksone stāstīja, ka Biruta Blūma bijusi ļoti darbīga skolas mazpulku vadītāja, piedalījusies ražas skatē, kas notikusi Hercoga Pētera ģimnāzijā, kur viņai balvu pasniedzis mācītājs Arnolds Lūsis.
1990. gada martā «Laiks» publicēja trimdas dzejnieces Ritas Gāles sarunu ar Birutu Blūmu-Eglīti – tajā viņa atklāj, kā 1941. gada sākumā mazpulku vadītāja skolotāja Valērija Strekāvina likusi atnest mazpulka karogu. Kāds komunistu varas kalps skolnieces priekšā to norāvis no kāta un aiznesis. «Kāda vientiese biju! Varēju taču noslēpt!» teica Biruta Blūma-Eglīte. Jāpiebilst, ka pēckara komunistiskajās represijās skolotāju Strekāvinu ģimene zaudēja savu vienīgo dēlu. Viņa bērni izauga bez tēva.
Simtu politieslodzīto izglāba institūta jaunieši
Biruta Blūma-Eglīte dzejniecei atklāja, ka 1941. gada sākumā, kad līdz diploma saņemšanai bija palikuši daži mēneši, viņa no skolas aizgājusi, jo okupācijas varas noziegumus un pārestības «nevarēja vairs izturēt». Galvenais meitenes nomāktā garastāvokļa iemesls bija tēva Kalpaka bataljona virsnieka Pauļa Blūma apcietināšana 1940. gada 11. novembrī. Pēc kratīšanas viņa lauku mājās Glūdas pagasta Maišeļos, kur atrada vien karavīra formas tērpu, viņš tika aizvests uz Jelgavas cietumu, bet 1941. gada oktobrī Novosibirskas cietumā nošauts. 1941. gada jūnijā Jelgavā runāja, ka padomju okupantu ešelons ar ieslodzītajiem no Jelgavas stacijas devies dažas stundas pirms vācu karaspēka ienākšanas pilsētā. Vēsturnieka un Valsts arhīva pētnieka Tālivalža Vilciņa grāmatā «Skolu jaunatne nacionālajā cīņā (1940 – 1941)» minēts, ka 1941. gada 27. jūnijā, kad, tuvojoties vācu armijai, padomju iestādes bija sākušas lielākoties paniski atkāpties, Jelgavas Skolotāju institūta jaunieši, kurus vadīja Artūrs Neparts, drosmīgi atbrīvoja apmēram simtu ieslodzīto, ko čekisti nebija paspējuši aizvest.
«Mums nav vajadzīgs neviens cits»
Vācu laikā Biruta Blūma beidza samariešu kursus, aprūpēja ievainotos kara hospitālī. Kapitulācijas dienā viņa bija kopā ar smagi ievainotajiem karavīriem palika slimnīcā pie Pāvilostas. Kaut arī viņas māte Milda Blūma kopā ar brāli Jāni bija devusies svešumā, Biruta nolēma palikt Latvijā. Viņa apmetās pie mātes māsas Elizabetes Ķēniņas Kazdangā. Jaunā sieviete strādāja izpildu komitejā un iesaistījās nacionālās pretestības pagrīdes grupā «Incesija» – izplatīja nacionālus uzsaukumus, apgādāja ar pārtiku nacionālos partizānus. 1946. gada novembrī viņu apcietināja. Tiesa piesprieda desmit gadu lēģerī un vēl piecus izsūtījumā. Uz tiesneša jautājumu, kāpēc apsūdzētā cīnījusies pret padomju varu, Biruta Blūma atbildējusi: «Mums Latvijā ir daudz saprātīgu un enerģisku cilvēku, kas paši var savu valsti vadīt, un mums nav vajadzīgs neviens cits.»
Soda nometnēs Krievijas ziemeļos Pečorā, Vorkutā un no 1948. gada augusta Kengirā Kazahstānā Biruta Blūma bija līdz 1955. gadam. Pēc tam, dzīvojot Kazahijā piespiedu nometinājumā (bez tiesībām atgriezties Latvijā) viņa apprecējās ar Augustu Eglīti, kurš arī agrāk bija ieslodzīts Kengirā. 1964. gadā ģimene kopā ar meitiņu Valdu atgriezās Latvijā.
Toreiz Jānis Blūms palīdzēja māsas ģimenei iegādāties nelielu remontējamu māju Vecāķos, kur tagad dzīvo Birutas un viņas vīra Augusta mazbērni. ◆
Pateicība par palīdzību raksta tapšanā Jelgavas Valsts ģimnāzijas vēstures apkopotājai Dzintrai Meijerei.
