Pēc norādījuma, ka pirmais romāns ir pārāk romantisks un salds, Ingūna Pranka uzraksta asiņaināku.
Oktobra sākums bija īpašs Lielplatones Tūrisma punkta vadītājai Ingūnai Prankai. Izdevniecība “Jumava” laida klajā viņas romānu “Klusuma kliedziens”. Tagad viņa ne tikai aktīvi organizē Leģendu nakts pasākumu, kas 26. oktobrī norisināsies Lielplatones muižā, bet arī plāno nākamo romānu.
– Kad uzsāki darbu pie “Klusuma kliedziena”?
Sāku rakstīt 2015. gadā, atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā mājās ar jaunāko no maniem bērniem. Abi vecākie tajā gadā sāka iet dārziņā, un es, palikusi mājās viena ar jaunāko, īsti nezināju, ko iesākt. Sēdēšana bezdarbībā īsti nav manā gaumē.
Taču tas nav mans pirmais darbs. Jau pamatskolas laikā sāku rakstīt dzejolīšus, bet vidusskolā man bija ļoti jauka literatūras skolotāja, kurai pirmajai iedrošinājos parādīt kaut ko no sava veikuma. Viņa mani ļoti salielīja un ieteica turpināt. Tā nu es kādas trīs klades ar dzejoļiem pierakstīju. Pirms “Klusuma kliedziena” uzrakstīju vēl vienu darbu, ko šur tur aizsūtīju, bet saņēmu atbildes, ka to vajadzētu pielabot.
– Tas bija stāsts?
Arī romāns. Garāks kā “Klusuma kliedziens”. Kā jau teicu, man rekomendēja to uzlabot, bet es nodomāju, ka neko mainīt negribu. Pēc tā nolēmu uzrakstīt ko tādu, pie kā ir ļoti nopietni piestrādāts, un ķēros pie “Klusuma kliedziena”. Par pirmo darbu man tika norādīts, ka tas ir par romantisku un saldu, tāpēc izlēmu, ka jāuzraksta kaut kas kārtīgi asiņains un skarbs. (Smejas.)
– Varbūt tagad būtu citādāk? Tomēr tik daudz tiek izdoti dažādi romantiski romāni.
Iespējams. Nav gluži tā, ka savu pirmo darbu būtu aizmirsusi. Turklāt tie cilvēki, kas ir lasījuši arī pirmo romānu, atzīst, ka viņiem tas patīk pat labāk par nupat iznākušo. Tagad jau arī pati redzu lietas, pie kā tur vēl var piestrādāt. Varbūt kaut kad pieķeršos un ar laiku tiks izdots arī tas.
– “Klusuma kliedzienam” pamatā ir detektīvsižets. Kā šādā darbā izdodas noturēt nolikto līniju, nesajaukt darbības un tēlus?
Jā, tas nav viegli. Jāatceras visādi sīkumi, piemēram, laika periodi. Nevar rakstīt par pavasari un tad pēkšņi – rudeni. Ja rakstu visu laiku – katru dienu vai regulāri vairākas reizes nedēļā –, tad es visu atceros, bet man bija gana liels pārtraukums. Tad gan nācās visu vēlreiz lasīt cauri un mēģināt atcerēties dažādās nianses, ko biju iecerējusi, pārskatīt piezīmes.
Nezinu, kā ir citiem, kas raksta, bet es nekad procesā nezinu, kā beigsies mans darbs. Tikai rakstot, attīstās idejas, kā turpināt, kas notiks tālāk.
Pašlaik vēlos turpināt romānu, ko biju iesākusi pagājušajā gadā un atlikusi malā. Pārlasīju vēlreiz, un liekas – tur kaut kas varētu sanākt.
– Pašlaik ļoti daudz tiek izdoti latviešu autoru darbi, ir dažādi izdevniecību izsludināti konkursi.
Jā, tas tiesa. Es arī esmu iecerējusi, ka varētu ar kādu no saviem romāniem piedalīties kādā konkursā. Starp citu, vēl pirms visiem šiem darbiem, man bija tāda grāmatiņa “Billija ceļojums uz zaļajiem mežiem un zilajiem ezeriem”, kuru varēju izdot, tieši pateicoties konkursam. To rīkoja neliela izdevniecība, un es nodomāju, ka taču varu uzrakstīt pasaciņu. Pasaka vinnēja konkursā un tika izdota. Tiesa gan, nu jau šī izdevniecība ir bankrotējusi. Kad grāmata bija vēl pieejama, sekoju līdzi, kā to pērk. Pirka labi, un izdevniecība vairākas reizes papildināja tirāžu.
– Pati sev esi pataupījusi kādu eksemplāru?
Vienu esmu. Pašlaik gan arī tas ceļo apkārt pie tiem, kas vēlas izlasīt.
– Ko tu pati lasi?
Jāatzīst godīgi – pašlaik ir ļoti maz laika lasīt. Cenšos. Nesanāk. Vēl no vidusskolas laikiem man ļoti patīk Viktora Igo darbi – mazliet drūmi un nopietni. Patīk arī detektīvromāni. Latviešu autoru grāmatas es maz lasu, lai gan noteikti vajadzētu. Pašlaik lasu tādu sievišķīgu romānu “Melleņu vasara”, bet iet ļoti lēni, jo tiešām ir maz laika. Pašlaik esmu noslogota darbā, jo esmu arī gide un tuvojas Leģendu nakts.
– Pastāsti par savu darbu!
Esmu Lielplatones muižā Tūrisma punkta vadītāja, vienlaikus esmu arī gide, plānoju un organizēju dažādus pasākumus un projektus muižā. Kā jau minēju, pašlaik ir ļoti daudz darba, un, aizejot mājās, nav nemaz tik viegli pieslēgties ģimenei, kur nu vēl rakstīt.
– Darbs taču dod arī gandarījumu?
Protams. Priecājos, ka mums arvien aug apmeklējumu skaits. Notiek dažādi pasākumi. Pirmajā, ko organizēju pirms trīs gadiem, bija aptuveni 30 apmeklētāju, pamatā savējie – ģimene, draugi, paziņas –, toties pagājušajā Leģendu naktī to bija jau vairāk nekā tūkstotis.
– Kas šogad Lielplatones muižā paredzēts Leģendu naktī?
Šogad tēma būs senās cīņas. Būs bruņinieki ar paraugdemonstrējumiem, dārznieka namiņa pagrabā darbosies krodziņš, būs izlaušanās istaba un prezentācija “Senās cīņas vēstures un mūsdienu interpretācijā”. Protams, neatņemama svētku sastāvdaļa ir seno deju ansamblis “Senvedere”. Viņi speciāli šim pasākumam ir iestudējuši teatrālu uzvedumu “Pērļu kaklarota”. Pēc aktivitātēm sociālajos tīklos var manīt, ka interese par Leģendu nakti pie mums arī šogad būs gana liela.
– Tūrisma punktā strādājot, uzmanība jāpievērš ne tikai klientiem uz vietas, bet arī aktivitātēm sociālajos tīklos?
Manā pārziņā ir arī sociālo tīklu konti. Tas ir laikietilpīgs process – informācija visu laiku jāpapildina, jāievieto, jāatbild interesentiem. Šķiet, tieši kādu pēdējo četru gadu laikā muižu apceļošana ir kļuvusi īpaši pieprasīta. Ar katru gadu interese aug.
– Kurš ir aktīvākais periods, kad tūristu ir visvairāk?
Tas ir maijs, kad Lielplatonē ir ļoti skaisti – parkā zied puķes. Vasarā daudz kas atkarīgs no laikapstākļiem un arī dārza darbu kalendāra. Savukārt septembrī un oktobrī ekskursijās sāk braukt skolēni. Rudenī apmeklētājus piesaista arī Lielplatones muižas parks, kurā grezni krāsojas koki. Ziema gan ir klusāka. Tad tūrisma punktu vadītāji bez sirdsapziņas pārmetumiem iet atvaļinājumā. Es arī tā darīšu. Janvārī došos atvaļinājumā un ķeršos pie aktīvas romāna rakstīšanas.
– Tad jau īsti nemaz atvaļinājums nesanāks?
Taisnība. Arī, kad tapa “Klusuma kliedzienu”, it kā neko nedarīju – sēdēju mājās. Palaidu vīru uz darbu, bērnus uz dārziņu un ķēros pie rakstīšanas. Es esmu no tiem, kas ļoti līdzpārdzīvo saviem romāna tēliem. Sēdēju pie datora un gan smējos, gan raudāju. Ja kāds no malas būtu redzējis, noteikti domātu, ka esmu galīgi jocīga. Tā rakstot, vispār nemani, kā paiet laiks. Pēkšņi aptver, ka pulkstenis jau ir četri un nav vēl ne pusdienas taisītas, ne māja sakārtota. Ir grūti pārslēgties no rakstīšanas uz ikdienas pienākumiem.
– Vai arī pati apceļo muižas, dodies kādos pieredzes apmaiņas braucienos?
Gribētos biežāk, diemžēl nesanāk. Aizpagājušogad bijām uz trīs dienām Lietuvā, bet pērn Igaunijā. Bija ļoti interesanti. Šogad gads tā izvērties, ka nekur neesmu bijusi.
– Runājot par muižām, par jūsējās īpašo odziņu kļuvis vešūzis. Cilvēki interesējas to apskatīt?
Jā, tas ir ļoti liels ieguvums. Kopš vešūzis no pagājušā gada septembra atvērts apskatei, tūristu skaits ir dubultojies, ja ne trīskāršojies. Ļoti interesants objekts, jo iespējams ne tikai apskatīties, kas ir restaurēts, kas no jauna izveidots, bet arī izdzīvot visu procesu uz savas ādas. Atceros, kad bija pabeigta vešūža atjaunošana, iegāju tur un sapratu, ka tajā vajag ieviest dzīvību. Ienāca prātā iesaistīt trīs skolotājas, un tagad mums ir lieliska komanda. Pašas izveidojām sižetu, lai ekskursija vešūzī ikvienam būtu interesanta un interaktīva.
– Vai ir jau idejas un plāni nākotnes iecerēm, ko muižā attīstīt?
Viena vieta, ko plānots attīstīt, ir dārznieka namiņš. Ir idejas par oranžēriju, tēliem, kas tur varētu darboties. Idejas ir dažādas un daudz.
Klusuma kliedziens
Stāsts par slepkavību izmeklētāju Karlosu Ventliju, kuram, par spīti savām privātajām problēmām, nākas izmeklēt savādas slepkavības Kronsvelā, nelielā pilsētiņā, kuru 16. gadsimta sākumā nodibinājis kāds bagāts, reliģisks uzņēmējs, kas vēlējies attīstīt savu utopisko ideju par vietu, kur cilvēku kopiena spētu pārtikt un eksistēt bez naudas kā apmaksas līdzekļa.
Varbūt tās ir pavisam parastas slepkavības, bet ja nu mūžsena kara atblāzma pasaulē? Kara, kas jau gadu tūkstošiem norisinās starp debesīm un elli…
Darbā līdzās mistiskajiem notikumiem apspēlētas arī vīrieša un sievietes savstarpējās attiecības, nodevības rūgtā un sājā garša. Kas ir cilvēks pēc tā, ko piedzīvojis? Un kā pasaules pagātne ir ietekmējusi to pasauli, kurā cilvēks dzīvo pašlaik? Atbilde lai nu paliek lasītāja paša ziņā.
