Starptautiskā baltā spieķa diena šogad Jelgavā aizritējusi klusu. Iespējams tāpēc, ka Latvijas Neredzīgo organizācijas Jelgavas teritoriālās valdes priekšsēdētājai Ievai Eižvertiņai iekritis atvaļinājuma laiks.
Starptautiskā baltā spieķa diena šogad Jelgavā aizritējusi klusu. Iespējams tāpēc, ka Latvijas Neredzīgo organizācijas Jelgavas teritoriālās valdes priekšsēdētājai Ievai Eižvertiņai iekritis atvaļinājuma laiks. Tomēr problēmas aktualitāte no tā nemazinās.
Neredzīgo situācija mums – redzīgajiem – var būt visai neizprotama. Speciālisti vissmagākās invaliditātes kategorijā līdztekus intelektuālo funkciju skartajiem cilvēkiem iedalījuši vēl tikai neredzīgos.
Cilvēki atveras tiem, kas viņus saprot
I.Eižvertiņa atzīst, ka ir milzīga starpība starp to, vai cilvēks atšķir gaismu no tumsas vai arī dzīvo pilnīgā tumsā. Ja iespējams vismaz atšķirt dienu no nakts, tā jau ir zināma veiksme. Galvenokārt acugaismu zaudē, kombinējoties dažādām slimībām organismā, un tas notiek pamazām. Tad cilvēks spēj kaut nedaudz psiholoģiski pielāgoties. Vissmagāk ir, ja redzi zaudē pēkšņi. Tas galvenokārt notiek nelaimes gadījumu dēļ un ir traģiski.
Jelgavā ir 80 organizācijas biedru, aptuveni 20 no tiem – pilnīgi akli. Neredzīgo ir vairāk, bet biedrība ir pārāk nabadzīga, lai sniegtu lielu atspaidu. Galvenokārt tā ir speciālās literatūras pieejamība, cilvēciski kontakti. Kopš grāmatas un citu literatūru var klausīties kasetēs, kas ir diezgan plaši pieejamas, Braila raksta lasītāju kļuvis krietni vien mazāk. Pašlaik tikai trīs veci cilvēki šo lasīt prasmi ir apguvuši. Ievas kundze neslēpj, ka tā ir sarežģīta. Viena lieta ir rakstīšana, ko arī viņa apguvusi, bet lasīt, kad katrs burts ar tausti jāatpazīst, ir ļoti grūti.
Biedrības telpās atrodas arī monitors burtu palielināšanai. Tas ir zviedru labvēļu dāvinājums, un, izmantojot šo ierīci, var veiksmīgi lasīt.
Tomēr katrs cilvēks izvēlas – piedalīties vai nepiedalīties kopīgajā dzīves telpā, kur satiekas vīri un sievas ar līdzīgām problēmām. Ievas kundze novērojusi, ka, lai arī cik zinošs ir speciālists, kas norīkots sniegt psiholoģisku palīdzību, cilvēki vieglāk atveras tiem, kuru problēmas ir radniecīgas, jo ir savstarpēji dziļāka izpratne.
Prieks par miltiem, cukuru un eļļu
Gan I.Eižvertiņa, gan sabiedriski aktīvais Edvīns Bisenieks ir pārliecināti, kad darīt kaut ko otra labā ir tāda kā misijas apziņa, un, ja tā ir, tad dzīve ir pilnvērtīgāka. “Es katru nedēļu dodos apmeklēt vecos ļaudis. Citreiz tikai nedēļa pagājusi, bet cilvēkam šķiet, ka mēnesis apkārt. Neko daudz jau es ar šo braucienu nepaveicu. Vienīgi parunājamies, bet arī ar to ir līdzēts,” saka E.Bisenieks
I.Eižveriņa neslēpj, ka cilvēkiem iet ļoti grūti. “Mums viena kundze, bijusī inženiere, izrēķina līdz pēdējam santīmam. Viņai ir mazgabarīta dzīvoklītis, tāpēc kaut kā savelk galus, bet naudiņa sadalīta pedantiski un netiek pārtērēta. Ja vienu dienu 60 santīmu vietā izdod 70, tad nākamajā – 50. Viņa visu mūžu bijusi aktīva, draudzenes arī atbalsta. Uz Jāņiem vientuļajiem izdalījām paciņas. Nekā jau tur izcila nebija – milti, cukurs, eļļa. Bet cilvēks saka – man tagad būs cukuriņš un nevajadzēs pirkt. Kaut gan pārsvarā redzi zaudējuši veci ļaudis, mums ir arī gados ļoti jauni cilvēki, kuriem ir bērni, ģimenes. Tad viss sadzīves smagums ir uz laulātā drauga un bērnu pleciem.”
Lai pītu grozu, kādam jāsagatavo klūgas
Plašākas iespējas redzes invalīdiem piedāvā rehabilitācijas centrs Rīgā, bet E.Bisenieks neslēpj – cilvēkiem ir ļoti grūti psiholoģiski uz laiku šķirties no savas vides un tas, ka Jelgavas organizācijas iespējas ir sašaurinājušās centralizācijai par labu, nav vērtējams kā tikai veiksmīgs risinājums. “Šeit cilvēks atnāk kā uz mājām, bet uz Rīgu braukt ir sarežģīti.” “Rehabilitācijas centrā paveras ļoti plašas iespējas. Vienu gadu var dzīvot uz vietas, mācīties praktiskas un nepieciešamas iemaņas, bet cilvēki ne labprāt maina attieksmi,” piebilst Ievas kundze. Kāds vīrietis, kas pēc traumas zaudējis redzi, tur paralēli citām iemaņām iemācījies arī pīt no klūdziņām. Tomēr atgriezušies cilvēki reti turpina šīs aktivitātes, jo, lai klūdziņas sagatavotu, jābūt kādam, kas ir ieinteresēts palīdzēt. Vairāki cilvēki, kas spēj rušināties piemājas dārziņā, bija atraduši piepelnīšanās iespēju vasarā – šosejas malā tirgot izaudzēto. Diemžēl tā tagad ir zaudēta, jo oficiāli tas ir aizliegts. “Kamēr bija iespēja piepelnīties un varējām darbu pievest mājās, cilvēkiem bija ne tikai papildu ienākumi, bet arī gandarījums. Andrejam, kas redzi zaudēja pakāpeniski jau no agras jaunības, lielāka pensija ir, pateicoties tam, ka vecāki palīdzēja viņam to nopelnīt. Strādāja visa ģimene, un pēc padarītā aprēķināja darba samaksu, savukārt no tās – pensiju. Pašlaik viņš saņem ap 100 latiem,” neslēpj Ievas kundze.
Vēlreiz mācīties piešūt pogu
Viennozīmīgi nav vērtējama arī sadarbība ar Valsts nodarbinātības aģentūru par subsidētajām darba vietām invalīdiem. “Deviņi mēneši paiet ātri. Tad viena vietā ņem nākamo. Bet tas, kas šos deviņus mēnešus juties kā cilvēks, atkal nonāk turpat un piedzīvo smagu krīzi.
Protams, daudz kas atkarīgs no cilvēka. Pašam arī ir jāgrib ķepuroties, bet visi to nespēj,” domā valdes priekšsēdētāja, kas strādā arī par rehabilitētāju. Tas nozīmē 50 mācību stundu laikā palīdzēt apgūt cilvēkam to, kas viņam ir visvairāk nepieciešams. Aptuveni pusi no stundu skaita rehabilitētājs un rehabilitējamais pavada ierastos mājas apstākļos, mācoties no jauna saimniekot – darboties ar gāzi, gatavot ēst, gludināt, piešūt pogu un citus sīkus darbus, kas pārvēršas par vērienīgiem “projektiem” cilvēkam, kas zaudējis redzi. Katru gadu šāda apmācība pieejama 20 cilvēkiem.
Baltā spieķa diena pagājusi klusu, kaut gan arī citu gadu tā aizrit bez “šova” elementiem. Arī skolu jaunatne šajā dienā, kas domāta sabiedrības izglītošanai, pēc biedrības aktīvistu teiktā, pārāk bieži redzēta nav. Izpratnes audzināšanā līdzās esošie resursi izmantoti netiek. Vienīgi bērnudārza mazuļi savu reizi audzinātāju vadībā esot atnākuši.
Pasaka par divām vardēm – vienu, kas kūla krējumu sviestā, un otru, kas izvēlējās citu ceļu, jo baidīja grūtais kulšanas process, –katrai paaudzei ir jāmācās no jauna.
