Indijas okeānā ir sala, kur aug pūķa asins koks
Šobrīd Ilmārs Mednis atrodas tālu projām no mājām, uz noslēpumainās Sokotras salas Indijas okeānā, kas pasaules kartē ir vien niecīgs punktiņš ūdens klajumā.
Līdz tuvākajai sauszemei, Somālijas krastam Āfrikā, no Sokotras salas ir aptuveni 250 kilometru, līdz Jemenas Republikai, kuras pārvaldījumā tā atrodas, – aptuveni 350 kilometru.
Sokotras skati neatgādina nevienu citu vietu uz pasaules. Sokotru dēvē par Arābijas Ēdenes dārzu, jo tās augu valsts ir viena no dīvainākajām uz Zemes liela endēmisko augu skaita dēļ. Tikai tur uz mūsu planētas aug pūķa asins koks, kas faktiski ir astoņus, desmit metrus augsts augs. Ar savu biezo, sazaroto, augšup vērsto lapeni tas no attāluma atgādina milzu sēni – kā radīts, lai ar šo augu varētu ērti mieloties milzīgie zālēdāji, kādi uz mūsu planētas dzīvojuši pirms 200 miljoniem gadu.
Pūķa asins koks nav vienīgais Sokotras salas brīnums. Tur aug aptuveni 307 augu un koku sugas, kādu citur pasaulē nav, stāsta Ilmārs. Lai pasargātu salas unikālo dabu, 2008. gadā visam Sokotras arhipelāgam (četrām salām) piešķirts UNESCO pasaules dabas mantojuma tituls. Šā iemesla dēļ Sokotrā nav sabūvētas pieczvaigžņu viesnīcas. Galvenais, ko tur meklē tūristi, ir pirmatnējās dabas valdzinājums. Salā ir baltas smilšu pludmales un augstas smilšu kāpas, vareni kanjoni un kalni, iespaidīgas alu sistēmas un bagātīga zemūdens pasaule. Neredzētu zvēru un putnu gan tur nav, tāpat arī eksotisku, nekur citur nenogaršojamu augļu.
Ilmārs Sokotras salā ir jau trešo reizi, jo tas ir viņa darbs. Viņš ir ceļojumu aģentūras «Impro ceļojumi» grupu vadītājs un ved tūristus no Latvijas arī uz šo eksotisko zemes stūrīti.
No apšaudēm – uz miera ostu
Kad lidmašīna piezemējas vispirms Jemenas Republikas galvaspilsētā Sanā, bet pēc tam – Sokotras salā, tūristiem jārēķinās ar vietējo tradīciju ievērošanu. Tur dzīvo musulmaņi. Valdošā reliģija ir islāms.
Uzreiz jāteic, ka Jemenā pašlaik nav mierīgi. Pēdējos mēnešos valstī pastiprinājušies uzbrukumi arī ārvalstniekiem. Ziemeļos notiek sīvas kaujas starp sunnītu islāmistiem un ar starptautisko teroristu organizāciju «Al Qaeda» saistītajiem šiītu nemierniekiem, kurus pretinieki apsūdz par atbalsta saņemšanu no šiītu apdzīvotās Irānas. Viena no šādām sadursmēm Sanā nesen notika netālu no viesnīcas, kurā bija apmetusies latviešu tūristu grupa. Par laimi, tobrīd viņi nestaigāja pa Sanas ielām, bet apskatīja tuvējos ciematus kalnos.
«Mums piezvanīja no Sanas un pavēstīja, ka vecpilsētā pie galvenā tirgus notiek teroristu uzbrukums, – ir uzspridzināta automašīna un notiek apšaude starp «Al Qaeda» kaujiniekiem un Aizsardzības ministriju, kas atrodas netālu. Vēlāk kaujas pārmetās uz militāro hospitāli, kur gāja bojā nevainīgi cilvēki,» nesenos asiņainos notikumus atceras Ilmārs. Tūristi saņēma striktu norādījumu – vēlāk, atgriežoties viesnīcā, apkārt pa pilsētu nestaigāt.
Latviešu tūristu galamērķis gan ir Sokotras sala, kur valda pavisam cita, mierīga gaisotne un politiskās kaislības vietējos iedzīvotājus neinteresē. Tomēr Ilmārs ievērojis, ka tik un tā uz Sokotru pārsvarā brauc atpūsties austrumeiropieši, kuri pragmatiskāk uztver savu valstu brīdinājumu neceļot uz Jemenu. Savukārt, ja rietumeiropieši tiek brīdināti, ka kādā valstī ir bīstami, viņi uz turieni arī nebrauc, sīkāk neiedziļinoties, tieši kuros attiecīgās zemes reģionos nav droši. Taču Sokotra salīdzinoši ir miera osta, tur par politiku neviens nerunā un dzīve darbojas pēc pavisam citiem principiem, secina Ilmārs.
Ja esi turīgs, dalies!
Sokotras sala ir salīdzinoši maza: platumā aptuveni 125 kilometri, garumā – 42 kilometri. Iedzīvotāju skaits ir ap 44 tūkstoši. Salu apdzīvo pārsvarā arābi. Izplatītākie nodarbošanās veidi ir zvejniecība un kazkopība. Kazas audzē gaļai, un viņas uz salas ir visur, smaida Ilmārs.
Salā ir divas labas, asfaltētas šosejas (viena piekrastē apkārt salai, otra ved pāri kalniem visā salas garumā), un uz vienas šosejas pēc kazu ganu vēlmēm ik pēc pāris kilometriem ierīkoti «gulošie policisti», lai šoferi neuzbrauktu kādam ganāmpulka lopam. Dzīva kaza maksā vidēji 20 dolāru, naudas sods par sabrauktu jau ir ap 100 dolāru.
Turīgākie sokotrieši, kuri naudu nopelnījuši, strādājot Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE), atvēruši veikalus vai viesnīcas salas administratīvajā centrā – nelielajā Hadibo pilsētā.
«Sokrotā gandrīz katrā ģimenē ir kāds cilvēks, kurš strādā AAE. Nopelna naudu, ved atpakaļ uz salu un iegulda to gan biznesā, gan labdarībā. Islāms saka – ja tu esi turīgs, tad dalies! Piemēram, netālu no Hadibo kāds turīgs sokrotietis uzbūvējis ciematu ar 80 mājām, kur bez maksas dod dzīvesvietu dzīves pabērniem: mātēm atraitnēm, veciem cilvēkiem, kuriem nav apgādnieku, trūcīgām daudzbērnu ģimenēm,» stāsta Ilmārs.
Savukārt tūristiem, domājot par nakšņošanu, jāņem vērā, ka Sokotras salā viesnīcas ir tikai Hadibo pilsētā. Latviešu tūristi nakšņo teltīs, ko atļauj salas klimats. Šobrīd tur ir ziema, un gaisa temperatūra saulainā dienā sasniedz plus 32 grādus (vasarā – vidēji plus 50 grādus).
Salā ir tikai divas pilsētas. Tajās izplatītākā ir divstāvu apbūve. Dažas trīsstāvu mājas redzamas vien Hadibo. Ārpus pilsētām sokrotieši dzīvo vienstāva mājās, kas vizuāli atgādina būdas. Elektroenerģija, ko ražo ar dīzeļdegvielu darbināmi ģeneratori, ir vien pilsētās un tiek padota tikai zināmās stundās. Taču arī laukos pie mājām redzami satelīta šķīvji. «Izrādās, Jemenas valdība piešķīrusi visām mājsaimniecībām ģeneratorus. Degviela jau tur ir lēta. Litrs benzīna, pārrēķinot latos, maksā aptuveni 25 santīmus,» stāsta Ilmārs.
Datoru nav, arī interneta nav
Kaut arī Sokrotas sala nav liela, pamatskolu tajā ir pietiekami daudz. Vienā no tām, ko apskatīja latviešu tūristi, mācās 960 skolēnu, un tas, ko bērni lūdz tūristiem, ir nevis nauda, bet pildspalvas. Skolas iekārtotas pieticīgi. Klasē ir tikai soli, galdi un tāfele. Datoru nav, un pēc tiem arī nav vajadzības, jo salā faktiski nav arī interneta.
Salas iedzīvotāji savstarpēji runā savā valodā, taču oficiālā ir arābu valoda, kas dominē arī saziņā ar tūristiem. Tiklīdz Sokotras salas bērni sāk skolas gaitas, viņi sāk mācīties lasīt un rakstīt arābu valodā.
«Sokotriešu valoda ir viena no daudzajām pasaulē, kurai nav rakstības. Līdz ar to sokotriešiem ir bagātīgs mutvārdu mantojums, kas pārnests no ļoti senas pagātnes, turklāt ļoti precīzi,» uzsver Ilmārs.
Viņš nobaudījis arī sokotriešu virtuves ēdienus, kuros dominē kazas un vistas gaļa un daudz dažādas zivis. Labi garšojot arī pašu noķerts un pie vietējiem zvejniekiem pagatavots kalmārs. Tradicionālais salas dzēriens ir ļoti salda melnā tēja ar kardamonu.
«Saldumus, piemēram, halvu un citus našķus, vietējie mīl, bet tas viņiem nāk tikai par labu, jo saldumi ir izcils enerģijas avots. Sokotrieši, kā jau musulmaņi, nelieto alkoholu un nesmēķē, taču vieglu eiforiju viņi gūst no katas košļāšanas, ko pamēģināju arī es,» stāsta Ilmārs. Košļātas tiek katas koka lapas un jaunie dzinumi, kas uz cilvēku iedarbojas līdzīgi kā kofeīns, tikai nedaudz spēcīgāk, izraisot vieglu eiforiju, hiperaktivitāti un pastiprinātu modrību. ◆
