Pēc Eiropas čempionāta Atēnās uz laiku mājās atgriezies jelgavnieks Andris Vasiļjevs, kas jau otro gadu ir Ungārijas vīriešu un sieviešu karatē izlases galvenā trenera amatā. Ar ko šis laiks bijis atšķirīgs, «Ziņas» jautā sporta veida speciālistam, kas šogad bijis uzaicināts arī uz Kanādu strādāt ar Britu Kolumbijas provinces sportistiem
– Zinām, ka Latvijas karatistiem, kuru vidū arī jūsu kādreizējais audzēknis šāgada debitants pieaugušo konkurencē Kalvis Kalniņš, augsta līmeņa starti prasa ievērojamus personīgos līdzekļus. Ungārija uz Atēnām varēja aizvest veselus deviņus karatistus.Jā, Latvijā sportistiem pašiem jāsedz izdevumi, pat braucot uz Eiropas vai pasaules čempionātu. Ungārijā tiem, kas sasnieguši augstus rezultātus, federācija apmaksā ne vien līdzdalību, bet arī sagatavošanās procesu. Jāatzīst, ka federācijas darbs šajā valstī ir funkcijām atbilstošs, savukārt spēcīgā klubu sistēma atvieglo izlases trenera darbu. – Pie mums, šķiet, arī karatē klubu nav mazums un jaunākā vecuma sportistiem interese liela, taču nevar teikt, ka proporcionāli aug konkurence pieaugušo sportā. Jau minētais finansiālā atbalsta un līdz ar to nākotnes redzējuma trūkums varētu būt viens no iemesliem, kāpēc pie mums bieži vien jau pusaudža gados jaunieši aiziet no šā sporta. Arī Ungārijā nesanāks desmit cilvēku uz vienu vietu (Eiropas un pasaules čempionātā katrā svarā no valsts var pieteikt pa vienam sportistam), tomēr konkurence ir. Priekšroka tiek valsts čempionam. Gatavojoties Atēnām, trenējāmies Ungārijas galvenajā olimpiskajā bāzē. Milzīgs komplekss ap 70 kilometru no Budapeštas, kurā katrs vis netiek iekšā, un līdz ar to jūtamies novērtēti.– Karatē tomēr nav olimpiskais sporta veids, kuriem arī Latvijā tiek iespējami lielāks atbalsts.Karatē entuziasti nezaudē cerību, ka reiz piedalīsies olimpiādē. Pērnruden šis mērķis šķita tuvu, bet iebalsoja golfu un regbiju-7. Tā bija kā auksta, bet varbūt arī derīga duša. Tagad tiek veiktas izmaiņas noteikumos, lai skatītājiem un medijiem tos būtu vieglāk saprast. Ieviestas un Atēnās jau tika izmantotas drošības vestes, kas pieļauj lielāku kontaktu cīņas laikā. No nākamā gada izmaiņas būs arī tiesāšanā – galvenais tiesnesis vairs nevarēs piešķirt punktus, bet tikai izteikt aizrādījumus. Tas novērsīs līdz šim vēl sastopamo «viena aktiera teātri», kad tiesnesis izšķirīgā brīdī ietekmē cīņas iznākumu.
– Acīmredzot tiesneša lomu esat izjutis arī savās sportista gaitās, kad bijāt daudzkārtējs Latvijas čempions un divreiz arī pasaules vicečempions tradicionālajā karatē. Kā sākāt nodarboties ar šo sportu, kas ļāvis gūt nu jau starptautisku ievērību?Manos puikas gados videosalonos kļuva pieejamas līdz tam neredzētas filmas, arī ar cīņas skatiem. Bet praktiski ar karatē mani iepazīstināja vecākā māsa, kas jau bija sākusi trenēties. Sapratu, ka ir piepildījies bērnības sapnis. Pirms treniņzāle mašīnbūves rūpnīcas pagrabā vērās vaļā, biju jau klāt. Vēlāk pārgāju trenēties Rīgā, iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā un sāku iepazīt sportista dzīvi. 2000. gadā pēc pasaules čempionāta Minhenē federācijas viceprezidents teica: tu esi ātrs, tev ir gribasspēks, taču ir viens mīnuss – tu esi piedzimis ne tajā laikā un valstī. Bet tad nāca sastapšanās ar uzņēmēju un cīņas sporta entuziastu Druvi Kalniņu, kam sekoja 10 gadu darbs viņa vadītajā klubā «Milons». Kad mūsu ceļi šķīrās, saņēmu uzaicinājumu strādāt Ungārijā. Jau pirms tam uz Jelgavu trenēties bija braucis viņu karatē līderis Ādams Kovāčs, un federācijas vadība teica: kas der Ādamam, derēs visai izlasei.– Visu kalumu medaļas Eiropā un pasaulē pelnījis Kalvis, nupat Atēnās pie kārtējās godalgas (bronzas) tika Ādams. Bet jums aug arī dēlēns Dans. Vai viņš būs karatists?Danam veicas sporta dejās. Viņš grib arī trenēties pie manis, bet domāju, ka man labāk būt labam tētim nekā labam trenerim.
