Mēs neesam bagāta zeme, mums nav naftas, nav zelta, nav lielas rūpniecības, bet ir cilvēki. Un tie mums ir zelta vērtē tāpat kā skolas, kuras cauri gadsimtiem, laiku un ministru maiņām ir izdzīvojušas. Un ne tikai – tās turpina attīstīties. Mūsu lepnums ir izglītoti cilvēki, un kur tad vēl, ja ne nelielajās lauku skolās, lai ko par to teiktu vīri un sievas tur, augšā, izaug un izmācās krietnākie Latvijas ļaudis. Šogad Ozolnieku vidusskola svinēs savu 175. dzimšanas dienu. Var tikai apbrīnot, cik ilgi pastāvējusi skola, cik ilgi tā jau nes gara gaismu novadam. Turpmāk rakstos reizi mēnesī ielūkosimies skolas vēsturē, ievērojamāko skolotāju darbībā un likteņos, mēģinot atklāt noslēpumu – kā tik ilgi un veiksmīgi var darboties. Tomēr vispirms nedaudz jāiepazīst vide, no kuras, tā teikt, nāk Ozolnieku vidusskola.
Vārds cēlies no Ozolmuižas
Uzskata, ka Ozolnieku vārds cēlies no Ozolmuižas nosaukuma. Ozolmuiža vēstures avotos dažādos laikos minēta ar dažādu nosaukumu (Eckhofen, Paulsgnade). Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā tā bijusi hercogu īpašums, muižā saimniekojis slavenais hercogs Jēkabs, kurš šeit iekārtojis arī ārzemēs pazīstamu medību piekūnu audzētavu. Viņa dēls hercogs Frīdrihs Kazimirs audzētavu paplašināja. Pēc hercogistes likvidācijas muiža pārgāja Krievijas caru īpašumā. Cars Pāvils I to uzdāvināja Kurzemes gubernatoram Kārlim Vilhelmam Drīzenam. Pateicībā Drīzenu ģimene par godu caram uzstādīja obelisku ceļu krustojumā (tagad Kalnciema un Vecā ceļa krustojumā Jelgavas teritorijā). No šī laika Ozolmuiža vēstures dokumentos parādās ar nosaukumu Paulsgnade (no vācu val. – Pāvila žēlastība) un bez latviskā Ozolmuižas (Ozolnieku) pagasta to bieži min arī kā Paulsgnades pagastu. Vēlāk mainījušies muižas īpašnieki, un pēdējie pirms Latvijas valsts izveidošanās bija Rekes dzimtas pārstāvji. Vēl tagadējā Ozolnieku novada teritorijā bijušas vairākas mazākas muižas. Cenu muižas īpašnieks, kā liecina paaudzēs saglabātie nostāsti, izcēlās ar nežēlību pret saviem dzimtcilvēkiem. Savukārt barons Šēfers bija pazīstams ar saimniekošanas prasmi un muižā bija uzcēlis lielu ķieģeļu cepli. Slavenas baltvāciešu dzimtas baronu Bēru īpašumā bija Teteles muiža, kas bija starp lielākajām Jelgavas apkārtnē.Pirmais pasaules un Neatkarības karš novadā iezīmējās ar vairākām nozīmīgām kaujām. Sevišķi smagas un postošas bija Latvijas armijas 1919. gada novembra cīņas pret Krievijas Ziemeļrietumu armijas jeb bermontiešu karaspēku. Pēc Rīgas atbrīvošanas 11. novembrī bermontieši no 16. līdz 21. novembrim sīvi pretojās kaujās par Jelgavas atbrīvošanu. Ozolnieku novadā sīvākās kaujas notika pie Skuju kroga (vēlāk skolas) un Cenu muižas, kur cīnījās 6. Rīgas kājnieku pulks. Sākoties Latvijas valsts mierīgas jauncelsmes laikmetam, ap 80 procentu saimniecību kara gados bija izpostīts. Īpaši tas attiecās uz Ozolnieku pagasta teritoriju. Pagasta vecākā pienākumus no 1920. līdz 1940. gadam pildījuši Augusts Brēdenfelds, Dāvis Pavlovskis un Jānis Krastiņš, pagasta zemnieku saimniecību īpašnieki. Pagasta pašvaldību demokrātijas laikā (līdz 1934. gadam) ievēlēja daudzpartiju jeb sarakstu vēlēšanās. Tā 1931. gada pagasta padomes vēlēšanās Ozolnieku pagastā piedalījās četri deputātu kandidātu saraksti. Pēc 1934. gada autoritārās valdības laikā pagasta pašvaldības sastāvu un vadošās amatpersonas, tajā skaitā pagasta vecākos, nomainīja ar iekšlietu ministra rīkojumiem.
Pārsvarā nelielas saimniecības
Lielo muižu saimniecību vietā izveidojās jaunsaimniecības ar samērā nelielu platību – apmēram līdz 20 hektāriem –, kas dominēja saimniecību kopskaitā. Piemēram, Ozolnieku pagastā 1936. gadā bija 80 vecsaimniecības, bet jaunsaimniecību un amatnieku saimniecību bija vairāk nekā 400. No muižām izmantojamas bija Ozolmuižas ēkas, kur telpas izmantoja sabiedriskajai dzīvei, dzīvokļiem un Jelgavas nespējnieku izmitināšanai. Saimnieciskajā ziņā nozīmīgas bija lauksaimnieku kopdarbības biedrības. Katrā pagastā bija lauksaimnieku biedrības ar mašīnu koplietošanas punktiem, lopkopības pārraudzības, cukurbiešu audzētāju biedrības. Īpaši aktīvas bija uguns apdrošināšanas biedrības. Pagastā darbojās savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība “Ozols”.Lielā mērā pagasta kultūras un sporta dzīve bija saistīta ar vietējām aizsargu organizācijas pagastu nodaļām. Īpaši pēc 1934. gada izveidojās aizsargu kori, deju un dramatiskie kolektīvi. Stabilas bija aizsargu sporta kluba tradīcijas. Kā pazīstamāko aizsargu sportistu var minēt Verneru Krastiņu, 30. gadu septiņkārtējo valsts meistaru (čempionu) skriešanā vidējās distancēs, kura nacionālais rekords 800 metru skrējienā noturējās 10 gadu. Verners Krastiņš aktīvi organizēja aizsargu sporta kluba sacensības Ozolnieku pagastā, tajās iesaistot arī jaunatni. Bez viņa dalības nebija iedomājams pagasta koris un deju kolektīvs. Ozolnieku sadraudzības biedrības paspārnē darbojās teātra studija. Pagasta sabiedriskajai dzīvei lielākais ieguvums bija 1939. gadā atklātais jaunais pagastnams (tagad tautas nams), kas celts pēc pazīstamā sabiedrisko ēku arhitekta profesora Augusta Raistera projekta.Pēc 1940. gada padomju okupācijas novada iedzīvotāji pārcieta represijas. Padomju nometnēs dzīvi beidza Ozolnieku pagasta vecākais Jānis Krastiņš un aizsargu sportists Verners Krastiņš. Masveidīgākā deportācija 1949. gada 25. martā aizrāva sev līdzi uz Sibīriju 80 iedzīvotāju no Garozas, Salgales, Ozolnieku un Teteles pagasta. Sākot ar 1949. gadu, vairākkārt reorganizēja administratīvo iedalījumu, vēsturiskie pagasti, pārveidoti par ciema padomēm, mainīja arī robežas un nosaukumus. Jaunā lauksaimniecības sistēma radīja arī līdz tam neparasto formu – kolektīvās saimniecības jeb kolhozus. Lielā mērā ņemot vērā pārmaiņas lauksaimniecības organizācijā, veidoja lielus valsts meliorācijas uzņēmumus. Ar to kopš 1950. gada saistīta arī Ozolnieku melioratoru strādnieku ciemata veidošanās. Tas bija Jelgavas Meliorācijas mašīnu stacijas (pēdējais uzņēmuma nosaukums – Jelgavas PMK-13) centrs ar uzņēmuma vadības sēdekli bijušajā Ozolnieku pagastmājā. No 1950. līdz 1990. gadam uzbūvētas 27 daudzdzīvokļu mājas, 14 sadzīves, 40 ražošanas objekti. Ar meliorācijas uzņēmumu lielā mērā saistīta izglītības, kultūras un sporta attīstība Ozolniekos. Darbojās melioratoru vīru koris, sieviešu ansamblis, dramatiskais kolektīvs, orķestris, senioru deju kolektīvs. Sporta aktivitātes notika jaunuzceltajā stadionā un sporta namā, ko organizēja lauku sporta klubs “Ozolnieki”. Meliorācijas un apkārtējo kolhozu darbinieki bija aktīvi nacionālās atmodas notikumos 1988.–1991. gadā. Ar līdzdalību lielajās tautas manifestācijās, Tautas frontes vietējo nodaļu darbībā, visbeidzot 1991. gada janvāra barikādēs, ar ko tika panākta Latvijas Republikas atjaunošana.
Ieliek četrgadīgās skolas pamatakmeni
Bet kā tad ar pašu skolu? Ozolnieku skolas pirmsākumi meklējami tālajā 1846. gadā, kad tika nodibināta Ozolmuižas skola (minēta 1939. gadā izdotajā A.Viča “Latvijas skolu vēstures” 4. grāmatā). Skola līdz 1906. gadam atradusies vecā Rīgas ceļa malā piecus kilometrus no Jelgavas–Ozolmuižas “Haltan” krogā (“Zemgales Balss” Nr.150, 08.07.1939.). Tikai pēc tam to sākusi izmantot Ozolnieku pagasta pašvaldība. Ozolnieku četrgadīgās pamatskolas ēkas pamatakmens ielikts 1902. gadā, un tā minētajā gadā uzbūvēta atbilstoši tā laika prasībām un vajadzībām. Sākumā bijušas tikai divas klašu telpas ēkas 2. stāvā, kurās mācījušās četras klases. Telpas atdalījusi izņemama starpsiena. 1. stāva kreisajā spārnā bijis skolēnu internāts, labajā – skolotāja dzīvoklis. Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodamie vecākie dokumenti ir no 1920./21. mācību gada. Tad Ozolnieku 1. pakāpes pamatskolā strādā divas skolotājas – Lūcija Cīruļniece (dz. 1898. g.) un Zelma Ruicēna (dz. 1899. g.). Abām skolotājām Ozolnieki ir pirmā darbavieta. Šajā laikā skolā mācās 68 bērni, un uz skolu gadā viņi iet tikai 156 dienas, jo mācību gads sākas krietni vēlāk, nekā tas ir pierasts tagad. Pirmais mācību pusgads ilgst no 20. oktobra līdz 22. decembrim, bet otrais – no 7. janvāra līdz 14. maijam. Bērni apgūst tādus mācību priekšmetus kā ticības mācība, latviešu, vācu, krievu valoda, matemātika, dabaszinības, ģeogrāfija, apkārtnes mācība, vēsture, zīmēšana (modelēšana), glītrakstīšana, dziedāšana, vingrošana un rotaļas, rokdarbi. Skolu uztur pagasta pašvaldība, tāpēc mācības ir par brīvu, tomēr mācību līdzekļus skola neizsniedz. Taču skolēniem pēc vajadzības tiek izsniegts apģērbs (četri mēteļi, 21 uzvalks, astoņi cimdu pāri, 27 gabali veļas, kopsummā 1200 latu). Skolai nav sava ārsta, skolēni netiek izmeklēti, kā arī bez maksas nesaņem zāles, nav arī apkopēju, tāpēc telpas tīra paši bērni. (No skolas atskaites 1921. gada 26. maijā.)1921./22. mācību gadā skolā mācās 64 bērni, bet jau pēc gada – 71. Skolēnu skaits aug, tāpēc nepieciešamas vēl telpas. Ozolnieku–Skuju skola celta 1924. gadā uz bijušā Skuju kroga pamatiem četru klašu skolas vajadzībām, mācības te notiek vienā telpā – trīs nodaļās ar 30 skolēniem, un visus tos gan māca, gan pieskata viens skolotājs – Jānis Mednis.1928./29. mācību gadā skolu inspektors K.Robežnieks savā atskaitē raksta, ka 4. decembrī revidēta Ozolnieku–Skuju pamatskola. Viņš atzīst, ka ēka ir laba un piemērota, lai gan nav internāta, slavējami, ka bērniem tiek izsniegta tēja ar cukuru. Skolā strādā divi pedagogi ar četrām nodaļām un 51 skolēnu, un, lai arī tikai dažos mācību priekšmetos ir mācību līdzekļi, skolotāji strādā ar prieku, sekmes ir labas, un skola mācību ziņā atstāj labu iespaidu. Mācības notiek arī pirmsskolas bērniem trīs reizes nedēļā. Pēc pāris dienām – 9. decembrī – revidēta arī Ozolnieku 1. pakāpes pamatskola. Šajā skolā strādā divas skolotājas ar piecām nodaļām un 38 bērniem, arī nav internāta, toties pusdienās izsniedz tēju ar cukuru. Ar mācību līdzekļiem līdzīgi kā Ozolnieku–Skuju pamatskolā, to ir maz, un varbūt tāpēc šajā skolā skolēnu sekmes tiek novērtētas tikai kā apmierinošas.
Palielina klašu skaitu
1933./34. mācību gads nāk ar jaunām vēsmām, jo skolu pārveido par sešgadīgo pamatskolu, kurā mācās 72 bērni. Telpu trūkuma dēļ skolēni gan mācās apvienotajās klasēs, skolu, tāpat kā iepriekš, uztur pagasta pašvaldība. Liels notikums ir, kad sāk strādāt trešais skolotājs – Pēteris Brencis (dz. 1907. g.). Tieši viņš 1934. gada 24. februārī skolā nodibina mazpulka organizāciju Nr.318. Organizācijā aktīvi darbojas 31 dalībnieks, katru gadu tiek rīkoti ražas svētki ar izstādi un čaklāko mazpulcēnu apbalvošanu. Mācību gads kļūst garāks, nu jau tas ir 160 dienu – sākas 2. oktobrī 1. pakāpei, 1. novembrī 2. pakāpei, savukārt beidzas 12. maijā 1. pakāpei, 19. maijā 2. pakāpei.Tā kā skolai trūkst telpu, 1933. gadā nolemj skolotājiem dzīvokļus izbūvēt uz vecā pagastnama pamatiem. Tajā pašā gadā pieņem Jelgavas apriņķa būvinspektora izstrādāto skolotāju mājas būvprojektu un nolemj lūgt izstrādāt maksas aprēķinu. 1934. gadā pieņem pamatskolas pārbūves projektu, tas ir, skolas ēkai celt 2. un 3. stāvu, un tiek noslēgts līgums starp Ozolnieku pagasta valdi un uzņēmēju Juri Kupču par sešu klašu pamatskolas ēkas izbūves un pārbūves darbiem kopsummā par 15 619 latiem. Darbi jāpabeidz līdz 1935. gada 1. oktobrim. 1935. gada Līgo dienā notiek Ozolnieku sešu klašu pamatskolas spāru svētki.Pārbūvētajā skolas ēkā mācības tiek sāktas 1935. gada 1. oktobrī, bet jaunā nama iesvētīšana notika 27. oktobrī. Pārbūve izmaksājusi 46 000 latu. Šķiet, ka telefoni jeb tālruņi ir tāds vairāk mūsdienu izgudrojums, tomēr Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodams Ozolnieku pagasta valdes iesniegums Nr.1799 Jelgavas telefona kantorim 1935. gada 23. oktobrī, kurā pagasta valde lūdz sešu klašu pamatskolā atjaunot telefonu, kas ēkas pārbūves dēļ bija pārtraukts ar 1. maiju, atstājot līdzšinējo numuru Silgrauži 17, un piemaksā 13 latu – ievilkšanas izdevumiem. 1935./36. mācību gadā skolā mācās 127 bērni, arī sekmes ir labas, sekmība esot 87 procenti. Skolu uztur pašvaldība, bet, tā kā tai ir grūtības ar līdzekļiem, skola lemj rīkot bazāru ar koncertu, kurā iegūto naudu – 400 latu – izmanto, lai iegādātos ēvelsolus un citu inventāru. Šajā laikā iegādāts arī divlampiņu radioaparāts un flīģelis. Tiem laikiem bagāta ir skolas bibliotēka – tajā ir 384 grāmatas, 115 no tām mācību. Skolā sāk strādāt jau ceturtā skolotāja – Berta Gorina (dz. 1907. g.) –, sākumā kā aizvietotāja, bet vēlāk paliek pamatdarbā. Ievērojams skolas dzīvē ir 1938. gads, kad vietējā uguns apdrošināšanas biedrība sešgadīgajai pamatskolai uzdāvināja karogu, kura zīmējuma autors ir mākslinieks Pēteris Zutis. Karogā rakstīts aicinājums “Lai svēts mums darba tikums!”.Par 1938. gada 31. maijā notikušo Ozolnieku sešgadīgās pamatskolas izlaiduma norisi stāstīts laikraksta “Zemgales Balss” 121. numurā: “17 pagasta skolēni saņēmuši apliecības par skolas beigšanu un Dr. K.Ulmaņa un IM profesora A.Tenteļa dāvināto grāmatu “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”. Šīs grāmatas pasniedz Zelmai Abikai, Imantam Braunam, Laumai Bārupai, Izidoram Batarovskim, Ainai Kalniņai, Viktoram Kalniņam, Irmai Lindemanei, Helgai Lipartei, Augustam Dreimanim, Valijai Feldmanei, Irmai Grīnbergai, Alfrēdam Grantiņam, Dzidrai Rapai, Imantam Rozenbergam, Verai Strautmanei, Annai Strautmanei, Lidijai Šaubergai.”Visus šos gadus (1920–1941) Ozolnieku pamatskolas pārzine ir Lūcija Cīruļniece-Neilande.Otrā pasaules kara gados skolas ēka tika apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, jo vācieši tajā ierīkoja soda nometni no vācu armijas dezertējušiem latviešiem. Ozolnieku pamatskola tika pārcelta uz tā laika pagastnamu (tagadējo tautas namu), bet mācības bija stipri apgrūtinātas, jo starpsiena, kas atdalīja klases, un soli katru pirmdienu bija no jauna jānovieto zālē, jo svētdienās tā tika izmantota pieaugušo pasākumiem.1944. gada oktobrī, kad vācu fašisti bija padzīti, skola atgriezās savā ēkā un atsāka kara pārtraukto ikdienu. Taču sākums bija ļoti grūts, jo telpas nebija tīrītas, grīdas klāja līdz pusmetru bieza netīrumu kārta. Skolas direktors Grīnbergs kopā ar skolēniem un viņu vecākiem telpas sakārtoja ātri, un mācības varēja sākties 9. novembrī. Skolas inventārs bija izvazāts, tāpēc vecāko klašu skolēni paši pagatavoja nepieciešamos ēdamgaldus, solus un citas lietas (“Zemgales Komunists” Nr. 59 03.04.1945.).
Turpinājums sekos
Rakstā izmantota Ozolnieku novada vēstures ekspozīcijas krājuma glabātāja Aigara Stillera sagatavotā informācija un Ozolnieku vidusskolas vēstures muzeja vadītājas Maijas Kārkliņas apkopotais materiāls
