Mīlestības sarežģījumi, neparastums, vecāku ietekme – tie ir motīvi, kas nenoveco.
“Mīlestības sarežģījumi, neparastums, vecāku ietekme – tie ir motīvi, kas nenoveco. Tikai šodien varbūt atļaujamies groteskāk paskatīties uz personāža izdarībām,” tā Ozolnieku teātrī tapušajā jauniestudējumā Edgara Ansona komēdijā “Kāzu nakts” (1975) apspēlēto notikumu mūsdienīgumu raksturo izrādes režisors Guntis Krūmiņš.
Kas kāzu vedējtēvu Juri (Ingus Vidiņš) saved kopā ar jauniešiem Māri (Ivars Mozga) un Liesmu (Ilze Ungure), kā Juris pierunā abus… tēlot otru jauno pāri Jura vadītajās kāzās, kur un kāpēc pa ceļam uz dzimtsarakstu nodaļu pēkšņi pazūd abi pārējie jaunlaulājamie un vai atrodas? Dažas atbildes izrāde atstāj skatītāju iztēlei, dažas – dialogu intonāciju un citu tēlojuma izteiksmības nianšu slīpēšanai. Taču paveiktā darba lielumu ilustrē tas, ka ar šo izrādi Ozolnieku teātrī ienāk četri jauni aktieri (tai skaitā divi arī gados jauni – Liesmas un Māra tēlotāji). No tiem, kam šī nav pirmā izrāde, gan skatāmi, gan klausāmi visefektīgāk kariķēti kaimiņos mītošo dumpīgo jaunlaulājamo (to, kas pazūd) māšu sirdsdraudzeņu tēli izdevušies Līgai Valterei un Līvijai Saulītei, no debitantiem interesants un acīs krītošs ir, piemēram, Imants Eihentāls labsirdīgi ironiskā kāzu muzikanta ugunsdzēsēja Pumpja lomā. Komiskuma vārdā režisors dažu ainu lugai pielicis klāt arī no sevis. Tā sagadījās, ka pirmizrāde negaidīti bija jāpārceļ uz vēlāku laiku, un, pēc režisora atzinuma, tā vēl nebija nobriedusi rādīšanai nesenajā skatē. Prasīga režisora balsī G.Krūmiņš atzīst, ka priekšā, kā vienmēr, daudz darba, sevišķi, protams, ar jaunajiem, un priecājas par to, ka gados kopš Ozolnieku teātra atjaunotnes tam izdevies radīt vietējās auditorijas noturīgu interesi un atsaucību: zālē sākotnēji novietoto krēslu skaits izrādījās par mazu – tas pašu mājās esot tradicionāli, ne tikai pirmizrādēs.
