Turpinājums.
Sākums 28. janvāra numurā
Ģimene, skola un apkārtējā vide veido mazo cilvēku par personību, ieliek pamatus, māca vērtības, pēc kurām turpmākajā dzīvē izvērtēt rīcību un pieņemt lēmumus. Tieši tāpēc prieks par skolām, kuras spēj ne tikai ilgi pastāvēt, bet arī augt un mainīties līdzi laikam. Turpinām stāstu par Ozolnieku vidusskolas 175 gadu ilgo gaitu izglītības laukā.
Atgādināšu, ka iepriekš nedaudz ielūkojāmies pašos skolas pirmsākumos – no 1846. gada līdz Otrajam pasaules karam, kad skolas ēka tika apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, jo vācieši tajā ierīkoja soda nometni no vācu armijas dezertējušiem latviešiem.
Jāsāk ar telpu tīrīšanu
No 1941. līdz 1948. gadam Ozolnieku sešgadīgās skolas direktors bija Juliāns Grīnbergs. 1944. gada oktobrī, kad fašisti bija padzīti, skola atkal atgriezās savā ēkā un atsāka kara pārtraukto ikdienu. Taču sākums bija ļoti grūts, jo telpas nebija tīrītas, grīdas klāja līdz pusmetru bieza netīrumu kārta. Skolas direktors kopā ar skolēniem un viņu vecākiem telpas sakārtoja ātri, un mācības varēja sākties 9. novembrī. Skolas inventārs bija izvazāts, tāpēc vecāko klašu skolēni paši pagatavoja nepieciešamos ēdamgaldus, solus un citas lietas. (“Zemgales Komunists” Nr. 59 03.04.1945.)
1948./1949. mācību gadā Ozolnieku septiņgadīgās skolas direktors bija Jānis Gineborgs, no 1949. līdz 1954. gadam –Ulrihs Lakstiņš. Šajos gados nedaudz palielinājās skolēnu skaits, no 174 tas pieauga līdz 202 skolēniem, un atbilstoši palielinājās arī pedagogu kolektīvs.
2006. gadā skolas 160. jubilejas salidojumā piedalījās trīs 1954. gada 7. klases absolventi – Ivars Birkāns, Irēna Tihanova (tagad Danilāne) un Gunārs Zaķītis (Dzelzkalns). Irēna Danilāne, ilggadēja Valsts asinsdonoru centra Donoru atlases daļas vadītāja, savās atmiņās raksta, ka “bērnība un skolas gadi bija saules apmirdzēti, kaut gan vecākiem laiki bija grūti, daudziem tēvi izcieta sodu Staļina nometnēs, arī man”. Viņa atceras, ka “skolas virtuve atradās 1. stāvā. Visi skolēni ēda pusdienas kopgaldā, visiem garšoja, jo ēdieni bija gardi”. (No vēstules skolai 04.05.2010.)
Gan Irēna Danilāne, gan Ivars Birkāns ar īpašu mīlestību atceras fizkultūras skolotāju Vladislavu Senkēviču. Viņš bijis “skolēnu elks un pielūgsmes objekts, kura vadībā gan zēni, gan meitenes aizrautīgi spēlēja volejbolu un kurš iemācīja skolēniem visas tā laika sarīkojumu dejas. Starpbrīžos skolas zālē parasti notika dejošana. Kādos svētkos bijis pat deviņas stundas ilgs deju maratons”. (No vēstules skolai 04.05.2010.)
Ivars Birkāns, mācoties Ozolnieku skolā, bijis puisis ar daudzveidīgām interesēm un talantiem. Viņš bijis ļoti labs sportists dažādās vieglatlētikas disciplīnās un izcils volejbolists. Ļoti labi zīmējis – galvenokārt portretus, arī iemīļotu grāmatu varoņus (zīmējumi apskatāmi skolas muzejā). Ivara vaļasprieki bijuši putnu olu kolekciju veidošana un putnu izbāzeņu maketu gatavošana.
Tā laika izlaidumos absolventiem bija skolas svētku formas – meitenēm tumšas kleitas ar baltām apkaklītēm un balti priekšauti. Savdabīga un interesanta (ar uzdrīkstēšanos) ir 1951. gada izlaiduma fotogrāfija, kurā meitenes ir tērpušās tautastērpos ar vainadziņiem galvās.
Pionieru laiki
1947. gadā tika nodibināta Ozolnieku septiņgadīgās skolas Aleksandra Matrosova vārdā nosauktā pionieru vienība. Tai bija savs karogs un dziesma. Iestājoties pionieros, katram bija jānodod svinīgais zvērests. Uz aicinājumu “Pionieri, esiet gatavi!” atbilde bija “Vienmēr gatavs!”. Neliela statistika – 1947. gadā skolā mācījās 127 skolēni, no tiem 34 bija iestājušies pionieros. Pirmā pionieru vadītāja bija Ļubova Ceicāne.
Skolēni no 1. klases līdz 3. klases pavasarim bija oktobrēni, tolaik viņus sauca arī par Ļeņina mazbērniem, jo pie blūzītēm un krekliem viņiem bija piespraustas zvaigznītes ar Vladimira Iļjiča bērnības attēlu. Pasākumos oktobrēni lepni skandēja dzejoļus. Piemēram, Valda Grenkova dzejoli: “Un staros no zvaigznītes Ļeņina skats/ Mums, meitenēm mazām un zēniem./ Nāc, Oktobra rīts, nāc, nosauc mūs pats/ Par mazbērniem – oktobrēniem./ Atausti ātrāk, nāc, Oktobra rīts,/ Ierindā savā ņem visus mūs līdz!”
10–14 gadu vecumā skolēni bija pionieri, pēc tam labākos uzņēma komjauniešos. Pionieriem katru dienu bija jāvalkā sarkanais kaklauts un pioniera nozīmīte, bet komjauniešiem atšķirības zīme bija komjauniešu nozīmīte. Tās bija padomju laika bērnu un jauniešu organizācijas.
Pionieru vienība dalījās pulciņos – 4., 5., 6., 7. klašu pionieru pulciņi savā starpā sacentās dažādās jomās, skolēni tiecās būt labākie gan mācībās, gan uzvedībā, gan arī dažādos konkursos, piemēram, makulatūras, ozolzīļu vākšanā. Katru gadu notika pionieru pulciņu ierindas skates – tā bija soļošana ierindas solī ar sasauksmi un pulciņa dziesmas dziedāšanu. Uzvarētāji piedalījās rajona skolu labāko pionieru pulciņu ierindas skatēs.
Pionieri bija šefi oktobrēnu klasēm, pārbaudīja viņu sekmes, palīdzēja organizēt dažādus pasākumus.
Laikam ejot, ar katru mācību gadu palielinājās gan skolēnu, gan pionieru skaits. Pionieru organizācija pastāvēja 43 gadus – līdz pat 1990. gadam, kad Latvija atguva neatkarību. Šajos garajos gados par pionieru vadītājiem Ozolnieku skolā strādājuši 11 skolotāji. Arī viņiem katru dienu bija jāvalkā pionieru kaklauts.
1965. gadā par pionieru vadītāju sāka strādāt Ksenija Paģe. Viņa savās atmiņās raksta: “Parasti biju klases audzinātāja vecākajām klasēm, jo tās bija palīgs pionieru vadītājas darbā. Šo klašu skolēni bija atsaucīgi, enerģiski, darba spējīgi. Pateicoties viņiem, organizējām pārgājienus, apvidus spēles, tikšanos ar citām skolām, pansionāta iemītniekiem. Gatavojām scenārijus rajona skatēm, piedalījāmies ierindas skatēs skolā un rajonā. Gatavojām dažādus normatīvus pavasara pionieru salidojumiem. Visi pasākumi bāzējās uz manis audzinātajām klasēm.”
Ozolnieku astoņgadīgās skolas pionieru vadītāja no 1976. gada augusta līdz 1978. gada jūnijam bija bioloģijas un ķīmijas skolotāja Anna Bozoviča. Viņa atceras, ka “tajā laikā Ozolnieku pamatskola bija labākā Jelgavas rajonā gandrīz visos darbības virzienos. Skolas pasākumus atbalstīja skolēnu vecāki, skolas šefu organizācijas”.
Pēdējos 10 gadus – no 1980. līdz 1990. gadam – vecākā pionieru vadītāja bija tagadējā latviešu valodas skolotāja Ligija Andersone.Skolas muzejā atrodas pionieru un komjauniešu organizāciju atribūtika, A.Matrosova pionieru organizācijas vēsture, dažādu gadu pionieru pulciņu hronikas, pārgājienu apraksti, apbalvojumi skolotājiem un skolēniem, bijušo skolēnu liecības, burtnīcas, rokrakstu paraugi un citas liecības par tā laika dzīvi un darbu Ozolnieku skolā.
Nedaudz ieskatīsimies 70. gadu pionieru pulciņu hronikās. “19. februārī skolā notika interesants pasākums, kurā bija jāpiedalās 4.–8. klašu skolēniem, bet visi to nevēlējās un vēlāk to nožēloja. Par godu Padomju Armijas un Jūras Kara flotes dienai tika sarīkots savdabīga slēpošanas stafete – “Zvaigžņu brauciens”. Nepiedalījās 5. klases komanda, bet toties citas klases sastādīja pat divas komandas. Jāveic bija trase 200 m garumā ar dažādiem noteikumiem: ar nūju palīdzību, bez nūju palīdzības un jānogādā līdz finišam siena maiss. Tas nemaz nebija tik viegli. Visveiklākie izrādījās 4. klases pionieri. Pēc aizraujošas sacensības dalībniekus gaidīja ugunskurs, virs kura kūpēja tējas katls. Cik patīkami bija pašiem cept desiņas un dzert karstu tēju!”
Rudens un pavasara talkas
Un nevaram jau arī aizmirst talkas kolhozos rudenī un pavasarī. Hronikā lasām: “Mūsu klase devās palīgā kolhoziem novākt ražu. Mēs strādājām kolhozos “Draudzība” un “Mičurinietis”. Kolhozā “Draudzība” novācām bietes, bet kolhozā “Mičurinietis” rakām kartupeļus. Te pirmajā dienā kartupeļi bija jāvāc ar rokām. Savukārt kolhozā “Draudzība” uzzinājām, ko nozīmē “bietes griezt”. Par katru nogriezto tonnu maksāja piecus rubļus. Mēs nogriezām piecas tonnas un nopelnījām naudu ekskursijai uz Latgali. Bietes griezām katru dienu pēc darbalaika. Vislabāk strādāja Ārija, Ruta, Jānis, Aldis un citi.”
Arī skolā skolēniem bija jāstrādā. Te ieraksts par kartupeļu talku. “Kartupeļu talkā skolā piedalījās visa klase. Visi strādājām čakli. No sākuma kaudzē sabērtos kartupeļus mēs sašķirojām un sabērām kastēs un spaiņos. Tālāk tos nesām uz citu vietu. Tur visus kartupeļus sabērām kastēs un kastes sakārtojām. Tad sašķirojām vēl vienu kaudzi un arī visu sabērām kastēs. Kastes ar kartupeļiem rūpīgi apsedzām.”
Par mācībām un darbu skolā stāsta 1985. gada 8. klases absolvente Sigita Krauze (Ģingule): “Padomju laikā skolā gājām sešas dienas nedēļā. Mācību stunda ilga 45 minūtes. Interesanti, ka siltākajā laikā skolā notika rīta rosmes. Visu klašu skolēniem skolā vajadzēja būt piecpadsmit minūtes agrāk, pagalmā sastāties pa klasēm un vingrot. Vingrojumus rādīja katru reizi kāds cits vecāko klašu skolēns. Katru gadu vācām makulatūru, ozolzīles, rudeņos braucām strādāt padomju saimniecības “Lielupe” dārzeņu laukos – novācām ražu. Skolā klasēs ik nedēļu bija divi dežuranti, kas katru dienu tīrīja klasi. To vajadzēja izslaucīt un izmazgāt, bet sestdienās tā bija arī jāizvasko. Skolā darba bija daudz. Malka bija pašiem jāsarūpē, pat no meža. Te lielākajiem zēniem palīdzēja vecāki ar saimniecību zirgiem. Zāģēja visi – darbinieki, vecāki, arī skolēni. Malkas zāģēšanas un skaldīšanas talkās piedalījās galvenokārt skolēnu tēvi. Skaldīt varēja arī lielākie zēni pēc stundām vai brīvdienās. Malku kraut gājām pa klasēm. Slavenas bija skolēnu krautās apaļās, siena gubām līdzīgās malkas kaudzes skolotāja Laimoņa Ķempeļa virsvadībā. Vasarās katram skolēnam trīs līdz piecas dienas bija jānostrādā skolas labiekārtošanas darbos. Ravējām celiņus, puķu dobes gar skolu, kā arī visu lielo izmēģinājumu lauciņu teritoriju.”
Par skolēnu daudzajiem pienākumiem ārpus mācībām atmiņās raksta angļu valodas skolotāja (1975–1986) Vilma Klāsēna: “Krāvām malku, grābām lapas, slaucījām pagalmu, uzkopām skolas apkārtni un autobusu piestātni Ozolniekos, krāsojām Remontu mehāniskās rūpnīcas žogu. Sakopām pansionāta kapus. Skolā strādājām naturālistu dārzā, ravējām, vācām ražu. Pavasaros gājām uz padomju saimniecību “Lielupe” ravēt gurķus un burkānus, retinājām bietes. Rudeņos palīdzējām novākt kartupeļus, burkānus, bietes un dusmojāmies, ka bieži vien mūs talkā sauca tikai tad, kad zeme jau bija auksta un sala rokas.”
Sigita Krauze (Ģingule) turpina: “Tā kā tas bija oktobrēnu, pionieru un komjauniešu laiks, braucām uz Jelgavas rajona kultūras namu (Dobeles šosejas 4. līnijā) uz karognesēju un asistentu mācībām (soļošana, sastāva maiņa). Skolas svinīgajos pasākumos man un klases biedrenēm Valda Hāzei un Dinai Medjānovai (Melderei) vajadzēja stāvēt pie karoga. Šīs prasmes bija nepieciešamas arī ierindas skatēs, kuras notika katru gadu.
Vilces gravā jūnijā parasti bija vairākdienu pionieru nometnes, kurās sacentāmies orientēšanās sportā. Vajadzēja demonstrēt zināšanas, prasmes un iemaņas tūrisma tehnikā – telts uzcelšanā uz laiku, mezglu siešanā, laišanās pāri gravai pa virvēm un citos uzdevumos.”
Par neaizmirstamajiem pionieru salidojumiem Vilces gravā savās atmiņās dalās arī ilggadējā Ozolnieku astoņgadīgās skolas mācību pārzine un matemātikas skolotāja Biruta Bertulsone: “Mācību gada nobeigumā notika trīs četru dienu ilgas sacensības Vilces gravā starp visu rajona skolu komandām. Tur skolas devās ar savu virtuvi un teltīm nakšņošanai. Līdzi brauca arī skolas virēja, kura gatavoja brokastis, pusdienas, vakariņas, lai pabarotu savu komandu. Šīs dienas bija ļoti interesantas un piesātinātas. Skolu komandas sacentās dažādās jomās: telts celšanā, šķēršļu joslu pārvarēšanā, orientēšanās un citās interesantās sacensībās. Uz nometni devās skolēni no visām klašu grupām, kuri gada laikā bija sevi parādījuši kā labākie šajās jomās. Vakaros visa nometne pulcējās pie kopīga ugunskura, kur bija priekšnesumi, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Nobeigumā dejas un rotaļas. Visu nakti pulciņu pārstāvjiem kopā ar skolotāju bija jāapsargā nometne, nedrīkstēja pieļaut ugunskura apdzišanu. Tas skolēniem ļoti patika.”
Rakstā izmantots Ozolnieku vidusskolas vēstures muzeja pedagoģes Maijas Kārkliņas apkopotais materiāls.
