Kad 1944. gada rudenī pirmo reizi no Zaļeniekiem iebraucu Jelgavā, no pārsteiguma apmulsu – vai tad tā bija mana jaunības pilsēta?
Kad 1944. gada rudenī pirmo reizi no Zaļeniekiem iebraucu Jelgavā, no pārsteiguma apmulsu – vai tad tā bija mana jaunības pilsēta? Uz ietvēm vēl gulēja akmeņi, šķembas, lauskas, bet abpus ielai kā pirksti pret debesīm slējās nodegušo māju skursteņi. Neredzēja vairs Skolotāju institūta ēku, kur tolaik mācījos pamatskolas klasēs, no Lielās ielas skaistās promenādes bija palikuši pāri mūri, un drupas rēgojās kādreizējā Latviešu biedrības nama vietā. Vēl jau Kurzemē dunēja lielgabali, un pēdējo kara ziemu nodzīvoju Zaļeniekos. Gāju turienes pamatskolā, kas nu bija pārdēvēta par nepilno vidusskolu, bet bērnus tāpat kā sendienās mācīja bijušais direktors Šmerlis. (Viņa vārdu diemžēl neatceros.) Ar 1945. gada rudeni biju atkal Jelgavā, kur mācījos kādreizējās Kurlmēmo skolas telpās, kas atradās bijušā hercoga Jēkaba kanāla krastā. Savukārt jaunākā ēkā uz Filozofu ielas pusi bija izvietojusies 2. vidusskola, un tur uz ļoti šauras skatuvītes es pirmo reizi atkal satikos ar Jelgavas teātra aktieriem un aktrisēm. Bija dīvaina situācija: dzīvoju Jelgavā, bet Jelgavas teātris pie manis brauca viesoties no Rīgas, kur tas bija atradis pagaidu mājvietu Pārdaugavā, Lielajā Nometņu ielā 62.
Satrauktās gaidās toreiz sekoju izrādei – vai ieraudzīšu tik iemīļotos aktierus? Jā, uz skatuves uznāca dūšīgā Elza Barūne, viņai līdzās – jauniņā, slaidā Elza Radziņa, citā izrādē pamanīju Amandu Ādamsoni, no vīriešu ansambļa kā senāk skatītājus uzjautrināja Jānis Ķikulis, joprojām stalts un iznesīgs bija Ēvalds Mercs, lielas lomas tēloja Arturs Kalējs, vecajā Jelgavas teātrī biju pamanījis Mārtiņu Pečūnu, viņu arī redzēju uz 2. vidusskolas šaurās skatuvītes. Bet citas sejas – jaunas un nepazīstamas –, tiesa, jaukas un simpātiskas. Nevarēja nepamanīt dramatiska spēka piesātinātos Vilmas Liepiņas tēlus, Veras Singajevskas piemīlīgo smaidu jaunu meiteņu lomās. Jā, tad vēl uz skatuves uznāca Ņina Leimane, Emma Vaļiniece, Nadīna Poruka – visas viņas bija teicamas, atšķirīgas aktrises, un tomēr manu kādreiz iemīļoto aktrišu trūka. Bērna gados tiku dzirdējis sakām: «Ja izrādē spēlē Līcīte un Sīlīte, tad gan uz teātri ir vērts iet!» Zināju, ka aktrise Veronika Sīle, dziedātāja Edgara Plūksnas dzīvesbiedre, no skatuves atsacījusies un dzīvo tepat Rīgā. Bet kur mīt jaukā, spriganā Elvīra Līcīte – skatītāju īpaši iemīļotā aktrise?
Mani vecāki kādreiz jūsmoja par to, kā izrādē «Silva» Silvas lomu dziedājusi Emma Ezeriņa un kā, viņā skatoties, bijis jāraud L.Kamoleti izrādē «Aiz klostera mūriem». Par Ezeriņu viss bija skaidrs: viņa strādāja Rīgā, toreizējā Drāmas teātrī un nu tēloja tantes un vecas sievas. Cik ātri aizsteidz gadi!
Savukārt operešu izrādes man lika iemīļot elegantā, vienmēr daiļā un sievišķīgā Ērika Prindule. Skatījos viņu kā Anželu Fr.Lehāra «Grāfā Luksemburgā», Zoriku – «Čigānu mīlā», Hanči – O.Štrausa operetē «Valša sapnis». Viņai līdzās jautro, nebēdnīgo meiteņu lomās dzirkstīja sprogainā subrete Elvīra Līcīte. Atceros arī dramatisma pilnos Elzas Tauriņas tēlus. Tas bija reiz… Pēc kara sagrautā Jelgavas Latviešu biedrības nama mūri biedēja vēlīnus garāmgājējus, līdz drupas tika novāktas. bet kur bija palikušas manas mīļās, manas skaistās jelgavnieces aktrises Ērika Prindule, Elvīra Līcīte, Elza Tauriņa? Vai viņas dzīvas vēl un kurā pasaules malā mīt? Ilgus gadus jautājums palika bez atbildes.
Tuvojās Trešā atmoda, dzelzs priekškars sāka plaisāt, līdz sabruka pavisam, un stīdziņu pa stīdziņai izdevās sadiegt kopā manu mīļo aktrišu dzīvesstāstus.
Viņas bija dzīvas, reizumis tikās Ērikas Prindules mājās Denverā, tas ir Amerikas vidienē, un tad sešdesmitajos gados visas kopā nofotografējušās. Bet simpātiskais kungs viņu vidū jelgavniekiem varētu būt labi pazīstams. Tas ir Ērikas Prindules dzīvesbiedrs dakteris A.Dargevics. Viņš trīsdesmitajos gados bija arī Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks.
Par manām aktrisēm – nākamreiz.
