“Izskrien svētkus!” – ar tādu vadmotīvu vairāk par 37 tūkstošiem skrējēju no 78 valstīm pulcēja Latvijas simtgadei veltītais 28. “Lattelecom” Rīgas maratons. Svētku noskaņā svētdienas rītā no Jelgavas uz Rīgu devās arī Marčinku ģimene – tētis Jānis, mamma Raisa un meita Kristīne. Galvaspilsētā viņiem pievienojās Jāņa krustdēls – Armands Marčinkus. Svinēt, tas ir, pieveikt savas distances, bija nolemts ģimeniski – vairāk vai mazāk plecu pie pleca. Raisa, Kristīne un Armands bija izvēlējušies pusmaratonu, Jānis pēc kopīgajiem 21,975 kilometriem devās otrā aplī, lai izskrietu visus 42,195.
Pirms gadiem septiņiem viņš maratonu skrējis trīsarpus stundās, bet šoreiz ir finišējis pēc četrām stundām sešām minūtēm un astoņām sekundēm, savā 60–64 gadu vecuma grupā ierindojoties 11. vietā. Raisai tajā pašā vecuma grupā starp pusmaratonu skrējušajām dāmām finišā divas stundas, deviņas minūtes, trīs sekundes un augstā ceturtā vieta. Kristīne finišējusi pēc divām stundām 12 minūtēm un 31 sekundes, kas spēcīgajā un visplašāk pārstāvētajā 25–29 gadu grupā viņu ierindo aiz otrā simta. Armanda rezultāts 2:01:04 starp 35–39 gadu vecuma dalībniekiem iesniedzas finišējušo saraksta ceturtajā simtā.
“Svarīgāka par rezultātu ir pašsajūta un labs noskaņojums,” ar smaidu teic Jānis pirmdienas vakarā, kad abus ar kundzi no skata tikpat možus kā sacensību rītā sastopu āra vingrošanas nodarbībā Pārlielupē. Līdzīgās domās ir arī pārējā trijotne, kad sarunās cenšos izdibināt, kā skriešana, kas taču prasa garus un grūtus treniņus, var pārvērsties par svētkiem.
Zīmīgais “simtnieks”
Trīs Marčinki Rīgas maratonā pārstāvēja komandu “LATRAPS Skrien savai zemei”. “Pērn septembrī uzņēmums feisbukā izsludināja 100 skrējēju komandas veidošanas akciju, un mēs pieteicāmies. Armands, strādādams ārzemēs, tobrīd vēl nebija drošs, vai uz skrējiena laiku tiks mājās,” Jānis stāsta, ka iesaistīšanās “simtnieka” komandā bijis ieguvums ne tikai dalībmaksas ziņā. “Kopš oktobra braucām reizi mēnesī uz treniņnodarbībām pie viena no labākajiem Latvijas gargabalniekiem Jāņa Girgensona. Lekcijas par uzturu, vingrinājumi, norādes uz negatīvo – ko nevajadzētu darīt, no kā iesācējiem jāuzmanās. Tas viss bija ļoti noderīgi,” gan būdams jau veterāna kārtā, viņš atzīst, ka “zināšanas vienmēr vērtīgi atsvaidzināt”.
Savējās abi ar Raisu sākuši krāt kopš 2000. gada reizē ar bērniem – vispirms “Ozolnieku apļos”, tad “Ielūdz Ozolnieki” sacensībās sākumā divu, pēc tam piecu un 10 kilometru distancēs. Nu jau Jānis savos garākajos maršrutos, tādos kā skrējiens Rīga–Valmiera vai “Ecotrail Cēsis”, pārsniedz simtu. Bet par rezultātiem un striktiem treniņu plāniem teic: “Es cipariem nesekoju. Esmu secinājis, ka tie nospiež un neļauj brīvi darboties. Agrāk sekoju, rakstīju, tad bija sirdsapziņas pārmetumi – kāpēc neizdarīju, nu jādara divreiz vairāk, un beigās – nonāc bedrē. Kad sāk skriet ar prieku, tad rodas arī rezultāts.”
Tā, ar prieku, gadā tiek pieveikti kādi divi trīs maratoni un arī pāris ultradistanču. Bet sajūtu ziņā gan fiziski, gan emocionāli šāgada Rīgas maratons bijis lieliskākais no līdz šim piedzīvotā.
Trīs tilti un Vasarsvētki
Raisa, mirkli padomājusi, kas ir īpašo emociju pamatā, piemin jauno maršrutu, kas veda pāri trim tiltiem, brīnišķīgos laikapstākļus, ko Vasarsvētkos, šķiet, labie gari sargājuši. Arī tautiskos priekšnesumus un līdzjutēju uzmundrinājumus trasē.
Vai tiešām iztikts bez organizatoriskām ķibelēm? “Ja nu vienīgi uz tik lielu dalībnieku daudzumu nepietiekamais tualešu skaits un lielās rindas pie tām pat skrējiena laikā. Par to rīkotājiem vajadzētu padomāt,” viņa piebilst.
Pusmaratons ir Raisas garākā distance sacensībās. “Jānis neļauj maratonu. Varbūt “Stirnu bukā” kaut kad 30 kilometru “lūsi” varēšu,” viņa prāto. “Stirnu buka” taku skrējieni ir starp viņas mīļākajiem. Kā emocionāli aizkustinošs prātā arī “Baltijas ceļa” skrējiens. Bet Rīgas maratons tiek novērtēts kā līdz šim visjaukākais.
Protams, turēšanās visiem kopā mazliet ietekmējusi. “Ar savu ātrumu vienmēr vieglāk skriet, bet viņi negribēja mani vienu pašu atstāt…” “Kur es tevi atstāšu, pazudīsi Rīgā,” par sievas sūrošanos nosmaida Jānis.
Uz maksimumu netēmē
Armands atklāj, ka pēc sportiskajiem skolas gadiem skriešanai no jauna pievērsies kādu 24 gadu vecumā. “Sēdošs darbs bija, domāju – jāpakustas, un tā tas iegājās. Krusttēvs, braukādams pa sacensībām, arī motivēja. Tagad arī, kā tieku uz Latviju, tā paskrienam. Treniņiem laika un spēka pēdējā laikā maz atliek, bet fizisko formu cenšos uzturēt. Kaut kam vairāk par pusmaratonu gan neesmu gatavs. Varbūt kādudien noskriešu arī maratonu, taču pašlaik netēmēju ne uz maksimālajiem kilometriem, ne TOP rezultātiem.”
Šis skrējiens Armandam ar viņa pašreizējiem spēkiem bijis ļoti patīkams. “Sākumā domāju, ka nepietiks spēka, bet ap 16. kilometru sapratu, ka varu paskriet arī ātrāk. Pirmdienas rītā kājas tā kā mazliet sāpēja, bet, kad iekustējos, pārgāja.”
Arī Armandam patīk “Stirnu buka” skrējieni, un savu “iegriešanos” Latvijā viņš allaž cenšas pielāgot kādu pieejamu sacensību grafikam.
Vienkārši hobijs
“Tas bija tik sen,” bērnudārza audzinātāja Kristīne par sava vaļasprieka pirmsākumiem teic, ka tos nemaz neatceras. Jā, skrējusi “Ozolnieku apļus” un arī seriāla “Ielūdz Ozolnieki” distances. Otro reizi pieveikusi 21 kilometru Rīgas maratonā, bet vispār tādus milzu pasākumus nemīlot.
“Skrienu joprojām hobija līmenī. Tā, lai ir prieks un pēc finiša vēl var piepumpēties 10 reizes balstā. Rezultāts? Nu kuram gan to negribas labāku. Man šoreiz sanāca sliktākais no visiem. Ko darīt – jaunībā biju ātrāka. Kas skriešanā tik aizraujošs? Pat nezinu. Vienkārši hobijs. Ieslēdz mūziku austiņās, vari kādas lietas izdomāt, saplānot, sacensībās – palūkot, kas apkārt notiek, vai kādu nevari apdzīt. Kaut kā tā.”
______________
28. “Lattelecom” Rīgas maratonā uzvarēja etiopiešu skrējējs Cedats Ajana – 2:10:59,4 ir jauns sacensību rekords. 13,1 sekundi vēlāk finišēja kenijietis Silass To, bet trešo vietu ieņēma viņa tautietis Džozefs Munivoki. No Latvijas skrējējiem ātrākais bija Valērijs Žolnerovičs (2:17:05.8), kas ieņēma septīto vietu. Devīto ieguva Jānis Girgensons (2:19:05.9).
Dāmu konkurencē ātrākā bija kenijiete Džordžīna Rono (2:28:21.3), otrajā vietā etiopiete Tigistai Ajanu (2:32:45.1), trešajā – kenijiete Paulīna Kahenja (2:34:40.7). No Latvijas skrējējām ātrākā bija Karīna Helmane-Soročenkova, kuru rezultāts 2:55:13.4 ierindoja 10. vietā.
Pusmaratons noslēdzās ar ukraiņu skrējēja Oleksandra Matvijčuka (1:05:14) un lietuvietes Mildas Vilčinskaites (1:14:38) uzvaru. Otro vietu ar personīgo rekordu (1:06:12) izcīnīja latvietis Jānis Višķers, bet trešo starp dāmām – Ilona Marhele (1:15:11).
