«Es uz vēlēšanām neiešu,» nesen, piezvanot uz redakciju, teica kāda gadus septiņdesmit veca māmulīte. No tikšanās marta sākumā atceros viņas labsirdīgo acu skatienu, sastrādātās rokas, skaidro latviešu valodu, kāda ir cilvēkiem, kuri krietnu laiku pavada, lasot avīzes un grāmatas. Taču mūsu tikšanās iemesls gan nebija nekāds priecīgais. Laikraksta lasītājas pēdējais piliens pacietības kausā ir dubļaina taciņa, kas radusies no, šķiet, neapdomīgas kāda zemes gabala privatizācijas pie Tērvetes un Ruļļu ielas krustojuma. Vēl padomju laikā asfaltētais taisnais gājēju celiņš kļuvis apkaimes iedzīvotājiem nepieejams – tas jau gadiem stāv aiz privātīpašnieka sētas. Toreiz, veidojot rakstu, saņēmu pašvaldības pārstāvju skaidrojumu, ka Platones ielas iedzīvotājiem vajadzētu rakstiski vērsties domē, jo pašvaldībai ir tiesības no privātīpašnieka atpirkt zemi, ja tā nepieciešama tās funkciju veikšanai. Taču «Ziņu» lasītāja to nedarīja. «Vai tad nepietiek ar to, ka esmu pasūdzējusies laikrakstam! Vēl man būs jāiet uz domi!» viņa pukojās un jau toreiz rezumēja, ka tādā gadījumā uz vēlēšanās neies. «Bet kas no tā iegūs?» beidzamajā telefona sarunā jautāju. «No tā būs sliktāk tiem, kuri ir pie varas,» jelgavniece pikti sacīja. Teicu pretī: «Nē, cienījamā! No tā iegūs tie, kuri noliedz mūsu valsti, tās dalību Eiropas Savienībā. Un tādu aiz austrumu robežas netrūkst.» Ar šo teikumu mūsu domstarpības, šķiet, beidzās.
Nezinu, kā citus, bet manu sirdi nepriecē Jelgavā saliktie milzīgie, pat mediju uzmanību guvušie priekšvēlēšanu plakāti ar smaidīgiem «fotošopā» uzfrišinātiem Eiroparlamenta vēlēšanu deputātu kandidātiem. Tomēr uz vēlēšanām jāiet, un es ceru, ka mūsu lasītāji to arī darīs. ◆
