Čigānietes pareģojums piepildās, un Reihenbahu ģimenei tiek izrakstīta «ceļazīme» uz Sibīriju.
Daudzus gadus, esot tālajā Sibīrijā, ilgas pēc mājām un dzimtenes bija izsūtīto latviešu sāpīgākais dzīves posms. Arī Arnoldam Reihenbaham tie bija 17 gari dzīves gadi, kad tikai klusībā un domās viņš varēja būt savās tēva mājās. Lai gan jau pāri 90, tos laikus Arnolds atminas skaidri. Viņš nekautrējas atzīt, ka Sibīrija devusi stipru rūdījumu, iemācījusi ciest un izciest, tur saticis sievu un sagaidījis meitas. Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā sirmais vīrs atzīst, ka atgriešanās dzimtenē viņam bijusi labākā vēsts mūžā: «Es novēlu, lai Latvijai nekad vairs neuzbruktu ienaidnieks, lai tā vienmēr ir brīva. Tāpat Latvijai vēlu uzplaukumu un lai izdodas mājās atsaukt tos «bērnus», kas devušies prom no valsts labākas dzīves meklējumos, – tā mazajai Latvijai būtu lielākā dāvana 100. dzimšanas dienā, un laika vairs nav daudz – seši gadi,» viņš nopietni teic. «Dāvana» pagastu vecākajiemArnolds kopā ar vecāko meitu Anitu savas vecumdienas vada sievas dzimtajos Zaļeniekos. Viņš un sieva Mirdza pirmskara gados abi bija pagastu vecāko bērni: Arnolds – Kalvenes pagasta priekšsēdētāja Rūdolfa Reihenbaha dēls, bet Mirdza – Zaļenieku pagasta priekšsēdētāja Jāņa Berga meita. Arnolda tēvs strēlniekos bija cīnījies Nāves salā un Ložmetējkalnā, bet viņa sievastēvs Jānis Bergs tika iecelts par 16. Jelgavas aizsargu pulka otrā eskadrona komandieri, apbalvots ar Viestura un Trīs Zvaigžņu ordeni. Mainoties iekārtām, abas ģimenes tika uzskatītas par ienaidniekiem, un tām tāpat kā daudziem citiem nevainīgiem latviešiem 1941. gada 14. jūnijā «izrakstīta ceļazīme» uz Sibīriju. Jānim Bergam no izsūtīšanas izdevās izmukt, bet viņa sieva un meita nepaspēja.Ar cūku padusēSaldū 1941. gada februārī pēc slēpošanas sacensībām Alberts tējnīcā satika čigānieti, kas uzstāja jauneklim izzīlēt nākotni. Satvērusi puiša roku, čigāniete esot teikusi: «Jums priekšā tāls ceļš gaidāms, redzēsiet augstus kalnus un lielas upes – un tas viss uz «kroņa» rēķina.» Puisis pie sevis pasmaidījis un nodomājis, ka nebūtu slikti Āfriku un Nīlu apskatīt…Čigānietei izrādījās taisnība, tikai tālais ceļš šoreiz veda citā virzienā. «Man bija 21 gads. 14. jūnija rītā uz krejotavu biju aizvedis pienu. Tur redzēju, kā netālajās mājās rosās karavīri un ņem ciet vietējās skolas pārziņa ģimeni. Man bija skaidrs – brauks pakaļ arī mums,» atceras Alberts. Viņš steidzās mājās, lai pavēstītu redzēto vecākiem, taču tur jau gaidīja krievu karavīri ar automātiem. «Sacīja, ka vedīs uz austrumiem un visa iedzīve tur būšot priekšā. Mums paveicās, ka partorgs deva pusstundu laika mantu savākšanai. Ģimenei tika atļauts līdzi ņemt 100 kilogramu iedzīves. Ģimenē biju vecākais, jaunāka bija māsa un trīspadsmitgadīgais brālis. Atceros, tēvs nupat kā bija nokāvis un iesālījis cūku, partorgs pat bija tik labs, ka mums piespieda gaļu likt maisos un ņemt līdzi. Vēlāk tas paglāba mūs no bada,» atminas sirmais vīrs.Stacijā Alberta tēvu no ģimenes nošķīra. Vēlāk uzzinājuši, ka tēvs kā politieslodzītais aizvests uz Vjatkas nāves nometni, kur nodzīvojis piecus mēnešus un miris. «Viņš bija jauns, vesels un spēcīgs vīrietis, bet no turienes neviens neatgriezās, visi tika nomērdēti badā,» stāsta Alberts. Bet pārējie Reihenbahu ģimenes locekļi tika sasēdināti vagonā un devās ceļā. Bija dzirdamas bērnu un sieviešu raudas, visapkārt izmisuši cilvēki. «Mums vēl šis tas bija līdzi, bet citiem tikai tas, kas mugurā. Pirmo gadu savā ģimenē pieņēmām puisi, kurš tikko bija beidzis pamatskolu, māte mirusi, bet tēvs nosūtīts uz lēģeri. Šāds tāds ēdamais mums bija, un bijām gatavi padalīties ar vēl kādu,» atceras Alberts. Ceļš lopu vagonā bija 19 diennakšu garš, tas šķita bezgalīgs. Retu reizi vilciens piestāja kādā stacijā, lai atbrīvotos no tiem, kas ceļu nespēja izturēt. Viss cilvēkam dabiskais un nepieciešamais tika kārtots turpat vagonā, turpat gulēts un ēsts.Pirmā pieturaPēc vairāku nedēļu mokoša ceļa Reihenbahu ģimene varēja ieelpot svaigu gaisu un pamest piesmakušo vagonu. Ceļš bija atvedis līdz vietai, kas atradās 120 kilometru attālumā no Krasnojarskas, kur vairākās saimniecībās bija vajadzīgas darba rokas. Tika izformēti un darbos nosūtīti visi latvieši, kas atradās vagonā. Alberta ģimeni norīkoja meža izstrādes darbos – cirst un tīrīt taigu –, pēc tam gaterī zāģēt baļķus. «Jāstrādā bija garas stundas, dienā deva 600 gramu maizes un šķīvi zupas ar žāvētiem bumbieriem un āboliem, bet «bagātība» bija tāda, ka katrā šķīvī peldēja vismaz pa vairākiem tārpiem. Bija sācies karš. Gaterī nostrādājām gadu. Pavasarī uz ziemeļiem mobilizēja manu brāli, un viņu neredzēju vairāk nekā desmit gadu,» atceras Alberts.Dzīve bez saldumaNākamā gada vasarā Reihenbahi tika pārcelti uz Krasnojarskas apgabala Bogučanas rajona Artjuginas sādžu. Kolhozam bija nepieciešamas darba rokas labības pļaušanā, kulšanā un graudu tīrīšanā, strādāts arī meža darbos, vasarā sienas vākšanā. Sādžā ģimenei ierādīta apmešanās vieta, un tur viņi arī palika uz pastāvīgu dzīvi. Lielajā mājā dzīvoja vairākas izsūtītās ģimenes. Sādžā Alberts satika savu nākamo sievu – Mirdzu Bergu no Zaļeniekiem. 1948. gadā abi apprecējās. «Bija jābrauc tik tālu, lai sievu atrastu! Kāzas bija lepnas, pa lielu blatu manam paziņam izdevās sadabūt četras cūku kājas – tik bagātīgas bija mūsu kāzas,» jokodamies tagad smej vecais vīrs. Drīz vien jaunajā ģimenē piedzima meita Ruta, taču trīs mēnešu vecumā mazulīte mira no audzēja. Pēc tam Mirdza un Alberts sagaidīja vēl trīs meitas.Dzīve Sibīrijā bija ļoti trūcīga, un nekad nav bijis tā, ka esi īsti paēdis. No Latvijas līdzpaņemtās lietas bieži tika mainītas pret ēdamo – lai nenomirtu badā. Plašā Angāra bija zivīm bagāta, bet, lai tās noķertu, vajadzēja āķus. Latvieši, kā nu prazdami, tos meistaroja paši. Alberts atceras, ka neko dižu noķert nav izdevies, izņemot vienu, aptuveni pusotru metru garu, stori. Taigā medītas irbes, rubeņi, pat meža cūkas, kas galvenokārt tika mainītas pret citiem pārtikas produktiem un pirmās nepieciešamības lietām. Vēlākos pēckara gados ģimenei iedalīta kūtiņa, kurā drīkstēja turēt pa kādai gotiņai, cūkai, arī vistas. Meža izcirtumos ģimene pamanījās izaudzēt tupeņus, lai ziemu var iztikt, tikai par šo «ekstru» vispirms bija jānomaksā nodoklis. Vecākā meita Anita sāka iet skolā. «Vai zināt, ar ko sādžā no citām atšķīrās mājas, kurās dzīvoja latvieši? Mūsu pagalmā ziedēja puķes, sēklas tika sūtītas no Latvijas, un mēs cits ar citu ar tām dalījāmies,» smaida Alberts.Prieka vēsts«Par Latviju domājām nemitīgi, ļoti gribējām atgriezties,» atceras Alberts. Piecdesmito gadu vidū latviešiem šad tad ļāva aizbraukt līdz Latvijai un apciemot tuviniekus. 1957. gadā to lūdza arī jaunā Reihenbahu ģimene. Alberts ar sievu devās uz Bogučanas pilsētu pēc atbildes un pozitīva iznākuma gadījumā arī pēc jaunajām pasēm. «Tur pateica, ka mūsu lūgums noraidīts. Bet jaunas pases vienalga bija nepieciešamas, tāpēc nācās uzkavēties vairākas dienas. Un, tikai jau ejot pēc pasēm, komandants mums paziņoja, ka varam būt pavisam brīvi un, ja gribam, – braukt prom no Sibīrijas. Man kājas palika aukstas – tā bija labākā vēsts mūžā,» asarām acīs atminas Alberts. Ģimene vēl gadu uzkavējās Sibīrijā, lai novāktu dārzus, pārdotu lopus un iekrātu naudu mājupceļam. «Pirms tam gan ar sievu uz dažām dienām aizbraucām uz Latviju, lai pārliecinātos, vai mums maz ir kur atgriezties. Manas dzimtas mājas Kalvenē vācieši bija noārdījuši un to vietā ierīkojuši bunkurus, bet blakus mājā dzīvoja svešas ģimenes – tur nebija, kur atgriezties. Braucām uz Zaļeniekiem. Arī Mirdzas vecāku Zildeguņos bija iemitinājušās septiņas ģimenes. Taču netālais kaimiņš savā mājā bija gluži viens un plašu sirdi piedāvāja mums pajumti,» stāsta sirmais vīrs. Ar otru elpas vilcienuTā 1958. gada jūnijā – pēc 17 gadiem – ģimene atgriezās mājās. Anita, kura dzimusi Sibīrijā un tur sākusi skolas gaitas, atceras, ka sākumā Latviju viņai bijis grūti pieņemt, jo noplukušās mājiņas nevarēja salīdzināt ar sādžas baļķu namiem. Kā bērnam viņai šķitis, ka trakākais – Latvijā viņai nav draugu, nav arī ciedru riekstu, ceptu zivju, meža upeņu un lapegļu sveķu, no kā taisīt košļenes. Bērna prātam aptvert brīvības sajūtu nebija iespējams, bet meiteņu vecāki bija gatavi otram elpas vilcienam un laimīgi jaunās dzīves sākumā.Anita, Silvija un Laima izaugušas un izskolojušās: viena par ekonomisti, otra – grāmatvedi, bet Laima ir ģeogrāfe. Albertam dāvātas trīs mazmeitas, divi mazmazdēli un divas mazmazmeitas. Svētkos visi sabrauc pie papus, skan bērnu čalas, un sirds atkal var gavilēt kā jaunības gados. Tā būs arī šajās brīvdienās, kad Alberta māju «Dzirnavu Bērziņi» pagalmā tiks uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Deviņdesmitajos gados Albertam pirmajam Zaļeniekos pie mājas uzsliets masts un tajā plīvojis Latvijas karogs. Alberts turas pie labas veselības un apņēmības pilns piedzīvot Latvijas un tad jau arī savus 100!
