Iespējams, tovakar ugālnieki brīnījās, kāpēc tik vēlā stundā no tukšas baznīcas dzirdamas ērģeļu skaņas.
Iespējams, tovakar ugālnieki brīnījās, kāpēc tik vēlā stundā no tukšas baznīcas dzirdamas ērģeļu skaņas. Varbūt arī nebrīnījās, pieraduši pie vietējā mācītāja: Jānis Kalniņš jau visādā ziņā tāds neparasts, viņš nekad nav bijis tas maigais, mierīgais mācītājs, par kura runām kancelē sieviņas jūsmotu: «Ak, kas par aizkustinošu sprediķi!» Drīzāk viņš
ir paass un kritisks.
Tovakar viņš bija vēris vaļā baznīcas durvis, lai parādītu savu lolojumu – ērģeles, kuras pats darinājis. Runa ir par to pašu Jāni Kalniņu, ko daudzi jelgavnieki, iespējams, atceras kā LLU studentu, bet citi – kā pilsētā un apkārtnē atzītu klavieru skaņotāju. Pasaulē Jānis zināms kā Starptautiskās ērģeļu būvētāju savienības valdes loceklis, Latvijā viņu pazīst kā lielas ģimenes galvu: viņam ar Silviju ir septiņas meitas un dēls. Silvija ir jelgavniece, kas savulaik Jānim divus gadus likusi gaidīt, līdz kļūs pilngadīga un tiesīga precēties.
Tāpēc – par bērniem, mūziku un mīlestību ir šis Ziemassvētku stāsts.
Altruistiskais egoisms
Retais mācītājs var atļauties aiziet tikai uz vienu dievkalpojumu un tad pavadīt vakaru ģimenē. Viņiem Ziemassvētki parasti ir vissmagākais darba laiks. Pats no svētkiem nejūt itin neko: mācītājs ir noskrējies melnu muti. Vienīgi paliek prieks par to, ka augļi tiek citiem.
Visu laiku J.Kalniņš dzirdējis, ka cilvēkam jābūt altruistam, jādomā vairāk tikai par citiem… Viņš arī mēģinājis tā dzīvot, pilnībā ziedojoties citiem. Tomēr agri vai vēlu rodas ģimenes problēmas un tā tālāk. Tagad Jānis sapratis, ka otram var dot tikai to, kas pašam paliek pāri. Un tāpēc viņš nācis pie slēdziena: jākļūst egoistiskākam. Altruistiskam egoistam.
Protams, mēs otram varam dot arī mazliet vairāk nekā paliek pāri, it kā drusku sev atņemot. Bet tā atņemšana nevar būt bezgalīga, tai jābūt ar kaut kādām robežām. Robeža noteikti var būt ģimene. J.Kalniņam ģimene pieder pie egoisma. Tā ir kaut kas tāds, kas vajadzīgs katram pašam. Līdzko nenovelk robežu un dod citiem kaut ko vairāk, tajā pašā brīdī cilvēks sāk apzagt savus tuviniekus. Sekas tam būs redzamas vai nu bērnos, vai pie sievas, vai pie viņa paša. Tāpēc katram cilvēkam jābūt altruistiskam egoistam. Starp citu, tas jau sen skaidri pateikts Bībelē: «Mīli savu tuvāko tā, kā sevi pašu.» Parasti mācītājiem patīk šo pantiņu traktēt tā: dosim tik prom visu, kas pašā ir. Uzsverot frāzes pirmo daļu – «mīli savu tuvāko». Bet J.Kalniņam liekas, ka būtu jāpadomā par otro frāzes daļu. Egoisms vai patmīlība esot īstā attieksmes mēraukla pret citiem: ja mums pašiem nebūs sakārtota dvēsele, mēs nevarēsim to sakārtot otram, ja manī nebūs līdzsvara, nevarēšu līdzsvarot nevienu. Ja man pašam nebūs, ko ēst, es nevarēšu pabarot citu.
«Tā nu es arī gribu kļūt lielāks egoists, jo laulības 18 gados esmu par daudz ģimeni apdalījis. Bet cilvēki jau mēdz kļūdīties, lai izmantotu iespēju laboties. Tiešām gribu turpmāk vairāk dot ģimenei,» saka mācītājs Kalniņš.
Uz biznesu – pa mūzikas ceļu
J.Kalniņš nav emociju, bet drīzāk sauss prāta cilvēks. Kad viņš kļuva par mācītāju, viņa kādreizējo literatūras skolotāju «gandrīz ķērusi trieka». Viņa pat Jāņa sacerējumus stundās mēdza dēvēt par prātojumiem. Bet mācītāja sprediķim jau nav jābūt romānam, tur vajadzīgas ne tikai emocijas, bet pamatīga loģika.
«Esmu dzimis rīdzinieks ļoti inteliģentā ģimenē,» stāsta J.Kalniņš. «Tēvs vijolnieks, mamma pianiste. Tēvs joprojām ir viens no spējīgākajiem vijoļspēles pedagogiem. Nupat Kauņā starptautiskajā konkursā viņa četri audzēkņi saņēma visas četras galvenās godalgas – «Grand Prix», pirmo, otro un trešo vietu. Mana māsa Dagmāra, arī tēva skolniece, Maskavā tikko apstiprināta par profesori, spēlē vijoli Lielajā teātrī. Tēvam bija nostāja: vai nu tu esi pirmais, vai ne. Ja būsi otrais, tev būs bada maize. Vidusskolas atestātā man bija tikai divi vai trīs četrinieki, pārējie piecnieki. Katrs skolotājs vilka uz savu pusi, bet mūzika ir kā kaite, ja reiz ar to saslimst, tad no šīs «indes» rodas atkarība uz mūžu… Zemapziņā vēlējos atrast tādu darbu, kas atbilstu manam stipri eksaktajam domāšanas veidam un samērā veiklajām rokām. Tajā pašā laikā gribēju paturēt saiknes ar mūziku. Kopš bērnības man patika skatīties, kā skaņo klavieres. Un, kamēr mammas nebija mājās, mēdzu pa kluso šo instrumentu izjaukt. Grūtākais bija laikus pagūt klavieres salikt kopā. Interese par mūzikas instrumentiem tādēļ bija loģiska. Kāpēc izvēlējos tieši ērģeles? Lielummānija. Visu laiku man gribējies kaut ko lielu, pamatīgu. Un kas var būt vēl lielāks, skaļāks par ērģelēm? Deviņu gadu vecumā vecāki pirmoreiz mani bija aizveduši uz Doma koncertzāli. Tas ietekmēja uz mūžu.»
Jūrmalā pabeidzis vidusskolu, Jānis devās uz Jelgavu mācīties kokapstrādes tehnoloģiju, jo jau 16 gadu vecumā bija cieši apņēmies kļūt par ērģeļbūvētāju, skolas gados pat mācījies pie Doma ērģeļu meistara Gunāra Dālmaņa. Toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā pabeidza gan tikai trīs kursus – apprecējās. Silvija ir beigusi Jelgavas Mūzikas vidusskolu. Ar viņu Jānis iepazinās baznīcā, kad viņai bija sešpadsmit. Tolaik «mehos» bijušas kolosālas balles… Kad apprecējās, sākumā, pārnācis no studijām, viņš dzina sievu no virtuves ārā, lai pats uz galda lodētu ērģeļu stabules. Jelgavā nodzīvoja astoņus gadus. Jānis strādāja maizes darbu Sadzīves pakalpojumu kombinātā par klavieru skaņotāju. Piedzima pirmā meita, tad vēl. Bērni – visas meitas – bija kā ērģeļu stabules, rindiņā vien, cita par citu mazāka…
Kad vidusskolas pēdējā klasē Jānis strādājis pie Gunāra Dālmaņa, meistars teicis: «Nu, jā, pie mums ar ērģeļbūvi grūti, ņemot vērā politisko situāciju, ar ērģelēm neko nopelnīt nevar, tev vajadzīgs maizes darbs, tāpēc mācies skaņot klavieres.» Tā Jelgavā Jānim darba netrūka, viņa pārziņā bija visas akadēmijas, kultūras namu, skolu klavieres, protams, arī privāti pasūtījumi. Mācījās klātienē, strādāja pa vakariem. Pamanījās nopelnīt kādus 180 rubļus. Studentam tā bija liela nauda, bet ģimenes apgādniekam – «knapa» iztikšana. Tādēļ turpinājis pusoficiāli ņemties ar ērģelēm, braucis pa kluso uz baznīcām, strādājis. Un baznīcas pa kluso «ķepā» maksāja par instrumentu remontu. Starp citu, divas ērģeles Jānim izdevies «izgrūst» caur pakalpojumu kombinātu, viņš pat saņēma prēmiju, jo ieviesa jaunu pakalpojumu – ērģeļu remontu! Toreiz ar sadzīves pakalpojumu ministra J.Tumova – Beķa svētību dabūti materiāli un atjaunotas ērģeles Dubultu (kur toreiz bija muzejs) un Tukuma rajona Sātu baznīcā.
Kad sākušies slavenie kooperatīvu laiki, G.Dālmanis tūdaļ nodibinājis kooperatīvu «Latvijas ērģeles», kurā arī J.Kalniņš rada iespēju strādāt legālāk.
1986.gadā viņš kā ekskursants aizbrauca uz Ugāli, ieraudzīja Ugāles baznīcas ērģeles un uzreiz tajās iemīlējās. Atpakaļ ar autobusu braucis arī Ugāles toreizējais mācītājs prāvests Jānis Dorbe. Sākuši runāties, Jānis viņam teicis, ka vajag vismaz pusotru tūkstoti rubļu, lai tās ērģeles varētu padarīt daudzmaz spēlējamas – tad viņš būtu ar mieru braukt par ērģelnieku. Pēc divām nedēļām prāvests piezvanījis: tā nauda esot dabūta, lai braucot šurp! Beidzās ar to, ka 1986.gadā Ugālē J.Kalniņš sāka strādāt par ērģelnieku, bet vēl pēc trīs gadiem – par mācītāju. 1991. gadā viņš pavisam pārcēlās uz dzīvi Ugālē.
1987. gadā bija liels mācītāju deficīts, J.Kalniņš iestājies Teoloģijas seminārā (Universitātē vēl nebija fakultātes). Par to divreiz bijis izsaukts uz «čeku», bet ar to varēja tikt galā divējādi: vai nu visu novedot «ad absurdum», vai arī izliekoties par idiotu. Jānis izmantoja abus paņēmienus, un čekistiem klājās grūti. Kad viņam piedāvāja sadarboties, lai tādējādi «cilvēkus padarītu labākus», viņš «pogainajiem» sludinājis evaņģēliju. Viņi drīz saprata, ka ar tādu stūrgalvīgu ēzeli nekas nav iesākams. «Vispār es tiešām esmu stūrgalvīgs: palieku pie sava tik cieši un ilgi, kamēr mani ar loģiskiem argumentiem nepārliecina par pretējo. Neargumentēta emocionāla pļāpāšana mani neietekmē.»
Stāvētājs pie plīts, kam kristietība – dzīvesveids
Kā mācītāja darbs sader ar sadzīvi, uzņēmējdarbību un aizraušanos?
J.Kalniņš uzskata, ka konflikta noteikti nav. Ja, piemēram, viņš būtu kazino vai bordeļa īpašnieks un vienlaikus mācītājs – tad varētu būt konflikts. Mācītāja darbs nevar, viņaprāt, konfliktēt ne ar kādu godīgu nodarbošanos. Tajā skaitā biznesu.
Ērģeļu būve, mēbeļu ražošana – tur nav interešu vai ētiska konflikta. Padomju laikā mācītāja darbs atšķīrās. Draudzes bija mazas. Mācītājam bija jānotur dievkalpojumi, jāveic kristības, laulības, iesvētības. Pienākumi bija samērā viegli definējami, un to nebija daudz, tie neprasīja tik milzīgu laiku. Arī J.Kalniņš, atbraukdams uz divām, trim draudzēm svētdienās un sestdienās varējis visus darbus apdarīt. Atpūtu viņš definē kā darbības veidu maiņu. Viņš atpūtās no mācītāja darba, taisot ērģeļu stabules, un otrādi. Viņam vispār neesot pieņemama izplatītā mācītāju klišeja: melns, nosvērts, kluss, lēnīgs, ar solīdu vēderiņu. Viņš ir pretmets tam: aktīvs, enerģisks, pats sev menedžeris un sagādnieks, kas nepaguris mācās, piemēram, mārketingu un datorzinības.
Arī kristietību viņš uztver citādi, viņam tā nav tik daudz teorētiska, cik praktiska, ikdienas nepieciešamība. Nu ļoti vienkārši. Viņš var minēt divas kristietības interpretācijas. Viena esot tāda, ka jūs TV skatāties pavāru raidījumus: Mārtiņš Rītiņš vai kāds cits māca, kā taisīt ēst, čāpstina – cik tas ir skaisti, cik labi un garšīgi. Bet viņš atrodas tur, tajā «lampā», bet jūs sēžat šaipus ekrānam un varbūt graužat sakaltušu siļķi. Otrs variants: jūs ejat pie plīts, kaut ko fantazējat, pagatavojat no tiem pieticīgajiem krājumiem, kas jums pie rokas, jo vienkārši ikdienā vajag kaut ko ēst. Viņš, mācītājs Kalniņš, ir tas stāvētājs pie plīts, kuram kristietība ir dzīvesveids un kurš neprot skaisti un gudri runāt tāpēc vien, lai pēc tam baznīcēni varētu jūsmot, cik lielisks bijis sprediķis. Viņa sprediķi ir arī prātojumi.
Draudzes mācītāju pienākumiem tagad daudz kas nācis klāt. Baznīcai vairāk integrējoties sabiedrībā, nāk klāt sociāli politiskie pienākumi, jo uz baznīcu nākot nevis vienkārši draudzes locekļi, bet personas, kas reprezentē draudzi, savstarpēji veido sociāli politiskas attiecības.
«Grozies, kā gribi, – nevar Bībelē atrast nevienu vietu, kur Jēzus kaut kādā veidā būtu akceptējis karu. Bet mēs pieņemam par realitāti, ka ir bruņotie spēki, ka tajos ir ticīgie jaunieši, ka viņiem vajadzīgi kapelāni. Tā ir viena lieta. Bet, ja dzirdu, ka, lūk, atbrīvošanās karš ir attaisnojams no baznīcas viedokļa, tad tam es neredzu attaisnojumu. Tajā brīdī, kad sabiedrība atzīst baznīcu, kā tas notika Latvijā neatkarības atgūšanas periodā, mācītājam neizbēgami jālavierē, jābūt sociāli politiskajai figūrai, «buferim», reprezentantam… Es tam galīgi nederu. Turklāt nu vairs mācītājs nevar savu darbu padarīt tikai sestdienās un svētdienās. Ugālē ir ap 130 draudzes locekļu, ar viņiem jātiekas, jāorganizē Bībeles stundas un jāveic citas aktivitātes. Es to vairs nevaru apvienot, jo tas man nav pamatdarbs. Mācītāja profesijai jābūt pamatdarbam. Taču ordinācija ir neizdzēšams zīmogs visam mūžam, tāpēc es droši vien palikšu te, Piltenes iecirknī, prāvestam par vikāru, un vajadzības gadījumā reizēm svētdienās aizvietošu mācītāju, jo dievkalpojumus noturēt protu diezgan labi. Bet pastorālo un sociāli politisko darbu es veikt nejaudāju.»
Mācītājs, ērģeles, leijerkastes un bagātība
Strādājot par klavierskaņotāju, J.Kalniņš varējis gluži labi nopelnīt. Licis kapeiku pie kapeikām, pircis darbarīkus, kokapstrādes mašīnas. Viens no iemesliem, kādēļ piekritis nākt uz Ugāli, bijusi iespēja šajā mācītājmuižas vecajā stallī iekārtot kārtīgu ērģeļbūves darbnīcu. Atveroties «dzelzs priekškaram», Jānim radās kontakti ārzemēs. Iepazinās, piemēram, Zviedrijā ar kādu ērģelnieku un ērģeļu ekspertu, kas tik ļoti iemīlējis Baltijas valstis, ka īsā laikā pat iemācījies visas trīs valodas – lietuviešu, igauņu, latviešu. Tas vīrs Jānim it kā neko neuzdāvināja, toties aizveda uz Zviedriju, iepazīstināja ar ērģeļbūves firmām. Neviens īpaši neko nemācīja, bet cilvēkam jau pašam jāprot skatīties. Zināma bāze un interese J.Kalniņam bija, arī loģiskā domāšana un deduktīvās spējas – praktiski viss arsenāls, kas vajadzīgs kārtīgam «rūpnieciskajam spiegam»! Jaunās zināšanas liekot lietā, Jāņa uzņēmums «Ugāles ērģeļu darbnīca» attīstījās tik strauji, ka 1998. gadā tas tika uzņemts Starptautiskajā ērģeļbūvētāju savienībā. 1998. gadā kongresā Parīzē tika nolemts, ka nākamais kongress 2000. gadā jāorganizē Baltijas valstīs, un J.Kalniņš kļuva par tā administratoru. Pēc tam viņš tika uzaicināts darboties savienības valdē.
Arī leijerkaste būtībā ir tās pašas ērģeles, tikai mazākas un mehāniski spēlējamas. Kāds kolekcionārs Zviedrijā pasūtījis, un J.Kalniņa darbnīca restaurējusi vairākus šādus instrumentus. Kolekcionārs piedāvājis pamēģināt uzbūvēt arī jaunas. Un – tāda tapa, turklāt J.Kalniņš pat atradis kādu, kas to nopērk.
Leijerkastes ir tik līdzīgas ērģelēm, ka vienkāršāk esot uzskaitīt, kas tām atšķirīgs, nevis kopīgs. Ērģelēm ir taustiņi, leijerkastei – rokas piedziņa, rullis un nolasīšanas mehānisms. Atšķirība tāda, ka leijerkastē spēlēšana ieprogrammēta. Viss pārējais esot tieši tas pats, kas ērģelēm: piemēram, gaisu pumpē plēšas. Ļoti vienkārši. Kas netic, var izretis pavērot Jāni Kalniņu spēlējam leijerkasti. Nupat trīs dienas viņš to darīja Rīgā, pie universālveikala «Centrs». Jo tā bija ne tikai iespēja nopelnīt, bet – popularizēt savu prasmi, tas bijis arī tāds kā mārketinga pasākums viņa firmai.
Uz jautājumu, vai leijerkastes spēlēšana, ērģeļbūves bizness nekaitē mācītāja prestižam, J.Kalniņš atsaka, ka noteikti ne. Jo viņš godīgi pelna iztiku. Izmanto ikvienu godīgu iespēju tikt pie turības. Pret bagātību kopumā viņam ir viena attieksme: «Ja man šodien pietiek, tad esmu bagāts.» Taču, ja nopietni, Kalniņu ģimenes galvas svarīgākā un patiesākā bagātība ir bērni: septiņas meitas un audžudēls.
Savukārt Silvijas kundze kā vislielāko, ilgotāko vērtību klusībā lolo vīra solījumu, ka šogad būs pirmie Ziemassvētki, ko visa ģimene pavadīs kopā. Citādi katru gadu viņa kā ērģelniece pavada vīra dievkalpojumus vairākās draudzēs, bet bērni mājās – vieni. Tāpēc šogad Ugāles mācītājmuižā gaidāmi īpaši Ziemassvētki.
Ugāles baznīcā skan ērģeles. Aukstajā, tukšajā telpā augšup kāpj mācītāja J.Kalniņa būvēto un paša spēlēto ērģeļu raidītās varenās skaņas. Tās mēdz dēvēt arī par eņģeļu balsīm. Skaņas kāpj, kāpj debesīs, tām līdzi tiecas dvēsele, un tad pēkšņi apraujas – kā piepildījums, kā turpinājuma solījums.
J.Kalniņš paņem lielo atslēgu un pagriež. Baznīca ciet. Bet ērģeļu varenās skaņas laikam ir pa durvju spraugu izsprukušas plašajā pasaulē.
Vai dzirdat eņģeļu balsis?
