Latviešu mākslas pasaulē ir vairāki pamatīgi stūrakmeņi. Uz tiem būvēta nākamo paaudžu vizuālā estētika un krāsu palete. Aizbrauciet uz Saldu un paskatieties uz pilsētu no pakalnu tālēm, ielūkojieties Ciecerītes līkumos un mazo ieliņu lokos ar mākslinieka aci! Tur smēlies iedvesmu, krāsu nianses, lasījis vietējo ļaužu seju pantus viens no talantīgajiem latviešiem gleznotājiem Janis Rozentāls. Pirms vairāk nekā simts gadiem pa mazpilsētas Saldus ieliņām, kas tolaik bija uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas, pastaigājās topošais Pēterburgas Mākslas akadēmijas students – ar domu par nacionālās mākslas izveidi. Viņa acis vēroja iedzīvotāju sejas, tipāžus, to ikdienas un svētdienas drānas un raksturīgāko pilsētas ainavā. Tie, kas nedaudz interesējas par vizuālo mākslu, noteikti zina vismaz divus ievērojamākos gleznotāja darbus. Viens no tiem ir diplomdarbs
«Pēc dievkalpojuma»/«No baznīcas» (1894), kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā, un «Princese ar pērtiķi» (1913), kas neatstāj vienaldzīgu nevienu mākslas skatītāju. Tie abi aplūkojami Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumos.
Laikā, kad Pēterburgā latviešu mākslas studentu pulciņa «Rūķis» biedru lokā brieda vēlme radīt darbus, kas atainotu Latvijas dabu, tās cilvēkus un realitāti, J.Rozentāls īpaši izjuta sevi kā nacionālpatriotu un piederīgu Latvijas zemei. Tas bija 19. gadsimta 90. gados.
Diplomdarbu mākslinieks gleznojis, rūpīgi izpētot reālu Saldus apkārtnes iedzīvotāju prototipus, tos fotografējot un vairākas svētdienas skicējot Saldus baznīcas apkārtni un sakrālās būves rakursus. Gleznā katrs tēls pārstāv kādu sava laika sabiedrībai raksturīgu tipu, un kopā to ir vismaz četrdesmit. Toreiz, atgriežoties no studijām Pēterburgas Mākslas akadēmijā, vienā no nedaudzajām Saldus ieliņām – Striķu ielā 22 – viņš būvē darbnīcu «Sapņu tornis».
Jau tolaik ambiciozais gleznotājs jaunas vēsmas mākslā guva ceļojot. Pirmais ārzemju brauciens 1897. gadā viņu aizved uz Skandināvijas rūpniecības un starptautisko mākslas izstādi Stokholmā. Savukārt 1898. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijas pasniedzējs gleznotājs Kuindži apmaksā J.Rozentāla izdevumus, lai mākslinieks kopā ar viņa meistardarbnīcas audzēkņiem veselu mēnesi varētu ceļot pa Rietumeiropu. Arī turpmākajos gados J.Rozentāls bieži ceļo. Tolaik jaunums bija fotogrāfija. Tai ir liela nozīme arī turpmākajās mākslinieka dzīves gaitās – viņš allaž izmantojis fotogrāfijas sniegtās iespējas savu gleznu kompozīcijas meklējumos. Gleznotāja atstātajā radošajā mantojumā saglabājušies vairāk nekā 500 foto uzņēmumu. Visbiežāk fotomirkļos iemūžināti ģimenes locekļi – viņa sieva somu dziedātāja Ellija Forsele un trīs abu bērni – Laila, Irja un Miķelis jeb Mikī. Fotogrāfija bija līdzeklis un sabiedrotais portretu glezniecībā, jo J.Rozentāls ir viens no spilgtākajiem portretistiem Latvijas mākslas ainā. Savienojot tradicionālo ar novatorisko pieeju, viņš radījis neskaitāmus laikabiedru portretus – tā laika liecības.
J.Rozentāls ir ne tikai latviešu nacionālās glezniecības pamatlicējs, viņa vārds pārklāj dažādas kultūras jomas. Mākslinieks daudz pievērsies grāmatu ilustrācijai, preses un lietišķajai grafikai. Izdevumu «Zalktis», «Auseklis» un citiem drukas materiāliem viņš veidojis izsmalcinātas jūgendstila vinjetes un oriģinālu māksliniecisko noformējumu. J.Rozentālu cienīja mākslinieku vidū, un viņš bija nozīmīga kultūras personība. Par to liecina ne viens vien atzinums, piemēram, Romana Sutas sacītais: «Ar savu sajūsmīgo un sajūsminošo personību Rozentāls pirmais modināja latvju tautā interesi uz tēlojošām mākslām. Šajā nozīmē viņš bija latvju tautas pirmā mīlestība, kas kā tāda paliks mūžam neaizmirstama.»
1936. gada pavasarī kā atzinības zīme un vienlaikus nacionālās kultūras simbols (divdesmit gadu pēc J.Rozentāla aiziešanas mūžībā) pie tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja gleznotājam tiek atklāts piemineklis. Un 1896. gadā dibinātajai Rīgas Daiļkrāsotāju skolai tiek piešķirts Jaņa Rozentāla vārds. Tagad tā ir Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola, kas vienmēr bijusi un ir viena no labākajām profesionālajām mākslas vidusskolām Latvijā.
Šodien staigājot pa Saldu, var atrast tikai dažus skatpunktus un raudzīties līdzīgās tālēs, ko pirms vairāk nekā simts gadiem saskatīja topošais gleznotājs. Taču ceļu uz viņa darbnīcu un tagadējo muzeja ēku ved zīmes, kas parādījušās uz māju sienām. Tas ir stensils – stilizēts ūsains J.Rozentāla portrets ar skaitli 150. Šogad svinam gleznotāja 150. dzimšanas dienu. Šodienas Saldū nevar nepamanīt arī dažas svaigi apgleznotas ēku fasādes. Sagaidot J.Rozentāla 150. dzimšanas dienu, Saldus novada pašvaldība īstenojusi projektu «Saldus – Rozentāla pilsēta», kur pēc mākslinieka darbu motīviem apgleznotas vairākas namu fasādes. Tās nav kopijas, bet šodienas mākslinieku interpretācija, iedvesmojoties no J.Rozentāla darbiem.
Pirms nedēļas pa Saldus ieliņām, zaļajiem Cieceres krastiem, mazpilsētai piegulošiem pakalniem klīda un motīvus meklēja Jelgavas mākslinieku bariņš, mēģinot ieraudzīt apkārtni J.Rozentāla acīm. Šogad Saldus bija mūsu mākslinieku plenēra vieta.
Protams, katram ir savs rokraksts un skatpunkts, taču kaut kas no Saldus atmosfēras un J.Rozentāla pēdām tur ir saskatāms. Neliels ieskats būs redzams plenēra darbu izstādē «Pa Jaņa Rozentāla pēdām» Jelgavas pilsētas bibliotēkas izstāžu zālītē no 4. augusta. Pēc mēneša tā aizceļos uz Saldu, Kapellera namu, lai to redz arī saldenieki, kas labprāt uzņēma un netraucēti uztvēra Jelgavas māksliniekus viņu mājvietā.
Atzīmējot J.Rozentāla jubilejas gadu, viens no centrālajiem pasākumiem būs apjomīga mākslinieka jubilejas izstāde restaurētajā Nacionālajā mākslas muzejā. Tās sagatavošanā plānota sadarbība ar Somijas muzejiem un J.Rozentāla dzimtas pārstāvjiem Latvijā un Somijā. Izstādes atklāšana – 12. augustā. Savukārt «Latvijas Pasts» izdos pastmarku, bet Latvijas Banka laidīs klajā Sandras Krastiņas veidoto piemiņas monētu ar gleznas «Princese un pērtiķis» motīvu.
Starptautiski J.Rozentāla vārds izskanēs gada otrajā pusē, kad UNESCO galvenajā mītnē Parīzē būs skatāma māksliniekam veltīta izstāde.
Ir ko gaidīt. Pie skatītājiem 23. septembrī nonāks dokumentālā filma par vienu no latviešu mākslas klasiķiem. Lai atklātu gleznotāja daudzšķautņaino personību, filmā piedalīsies vairāki mūsdienu gleznotāji: Andris Vītoliņš, Andris Eglītis, Ritums Ivanovs, Kristians Brekte, kuru atšķirīgās personības palīdzēs raksturot J.Rozentāla personību, bet vienojošais viņiem visiem būs gleznotājam raksturīgās ūsas.
Vēl J.Rozentāla pēdas meklējamas Rīgas namos. Kad esat Rīgā, ejot gar Latviešu biedrības namu, paceliet acis uz augšu – ieraudzīsiet dekoratīvo panno, kuru sarežģītā krāsaina cementa un mozaīkas ielikumu tehnikā veidojis J.Rozentāls. Un mūsu Sv.Annas baznīcā ir mākslinieka 1910. gadā tapusī altārglezna «Kristus un samāriete». To J.Rozentāls bija iecerējis pārbūvētajai Saldus baznīcai, taču viņa piedāvājumu Saldus mācītājs noraidīja. Varbūt labi, ka tā, jo tagad tās mājvieta ir Jelgava.
