Pirms gadiem sešiem tiku darbā par korespondentu «Lauku Avīzē». Šis Latvijā vislielākās tirāžas izdevums daudziem, tostarp arī man, bija noderīga žurnālistikas skola.
Pirms gadiem sešiem tiku darbā par korespondentu «Lauku Avīzē». Šis Latvijā vislielākās tirāžas izdevums daudziem, tostarp arī man, bija noderīga žurnālistikas skola. Taču attiecībā uz Jelgavu galvenajam redaktoram Krustiņam bija viena man neizprotama īpatnība. Proti, «Lauku Avīzē», kā saka, ar uguni jāmeklē kāds pozitīvs vārds par Lauksaimniecības universitāti. Tā kopš tiem laikiem manos papīru kalnos glabājas nepublicēts žurnālistisks pētījums «Pa Jelgavu viens students klīst» par universitātes studentu nerātnajām, bezbēdīgajām tradīcijām un jautrajiem atgadījumiem. Pirms dažām nedēļām bērni istabā sagāza vienu manu papīru ķīpu, un šis manuskripts atradās. Domāju, ka to ir vērts sagatavot publicēšanai, papildināt, uzlabot, tāpēc tā fragmentus nododu «Ziņu» lasītāju vērtējumam.
Atvainojos, ka ievadā varbūt par daudz uzsvērts nerātnums. Ir jau paradokss, ja kādā ģimenē aug nerātni mazuļi, tad vecāki par to droši vien nejūtas īpaši priecīgi. Taču, ja nerātnības apskatāmas no malas, tās daudziem šķiet interesantas. Patiesībā neesmu spējis aprakstīt neformālās, neoficiālās tradīcijas atšķirti no tām, kuras augstskolā kopj un veido. Domāju, ka šie nerātnie momenti ir kā sāls, kā dzīvotspēju uzlabojoša piedeva tam, kas «nāk no augšas».
