“Tiem, kas 24. oktobrī tomēr pošas uz Kandavu, varam paziņot – trase būs marķēta, nedaudz citāda, kā savulaik plānojām, bet tomēr! Marķējumu atstāsim uz visu nedēļas nogali, varēsi izbaudīt rudenīgo Kandavu gan sestdien, gan svētdien! Distances garums – aptuveni 21 kilometrs, augstuma kāpumu metru summa – aptuveni 350 augstuma metri. Tiem, kam 21 kilometrs ir par daudz, īsā versija atgriežas starta zonā arī astotajā kilometrā.” Tā vēstīja ieraksts taku skrējienu seriāla “Stirnu buks” “Facebook” profilā 19. oktobrī.
Plāns A un plāns B
Pirmkārt jau bija patīkami, ka skrējienu seriāla organizatori nav apvainojušies uz valdību un pasauli (vai vismaz prot to paturēt pie sevis) par sporta aktivitāšu ierobežojumiem. Tas bija tiešām jauks solis nenotikušo sacensību vietā piedāvāt šī pasākuma mīļotājiem (un ne tikai) iespēju izstaigāt ieplānoto norises vietu. Lai arī ārkārtas situācijas laikā pavasarī jau biju aizbraukusi izstaigāt Kandavu, šis likās gana nozīmīgs pasākums, lai dotos izpētīt, kā tad trasi tur izveidojuši “stirnubukieši”. Apzinoties, ka sestdienā tur staigātāju un skrējēju, visticamāk, netrūks, tāpat arī citu jau paredzēto plānu dēļ, izlēmu riskēt un līdz Kandavai aizbraukt jau piektdien. Protams, pastāvēja visai liela varbūtība, ka trases marķējums vēl nebūs izlikts, kā nekā maršruts tika solīts uz sestdienu un svētdienu, ne piektdienu. Nolēmu – ja marķējuma Kandavā vēl nebūs, vienkārši došos pastaigāt uz kādu no tūrisma takām, kas tajā galā ir pieejamas. Izpētīju, ka piedāvājumā ir trīs dabas takas, kas iet gar Imulas krastiem. Pirmā ved gar upes labo krastu no “Vītiņiem” līdz “Romancei”. Apraksts gan vēsta, ka šī taka vislabāk apmeklējama pavasarī, kad te zied ne vien zilās vizbulītes, bet arī baltie un dzeltenie vizbuļi, pavasara debestiņa, bet mitrākās vietās zaļo lakši. Pavasarī vieglāk būtu ieraugāms arī Imulā esošais Langsēdes Velna pēdas akmens. Otra Imulas dabas taka ved gar Imulas ieleju no “Busēm” līdz Kauķa kalnam. Trešā taka jeb pastaiga no Kauķa kalna līdz “Grotēm” vislabāk ejama bezlapu periodā. Tiek solīts, ka tā ir diezgan mežonīga un domāta fiziski labi sagatavotiem gājējiem. Te vērojamas dziļas gravas ar stāvām nogāzēm, bebru uzpludinātiem strautiņiem un zemes noslīdējumiem. Pats Kauķa kalns ir šūnakmens klints – vietējie to dēvē arī par Kaļķa kalnu. Kandavas pusē ir arī vēl citi apskates objekti, ko atstāju kā variantu, ja nu “Stirnu buka” trase vēl nebūs pieejama. Bet man tomēr pie plāniem B nav jāķeras. Vēl līdz galam neaizbraukusi līdz Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma stadionam, kurš norādīts kā sacensību sākuma punkts, ieraugu ceļa malā trases marķējumu un nopriecājos, ka tas jau izvietots.
Rudens krāsās
Jāpiebilst, ka pirms ierašanās Kandavā krietnu pusstundu nosēžu degvielas uzpildes stacijā pie Ventspils šosejas, jo plīkšķēdams pamatīgi līst lietus, un es vēl apsveru domu, vai šajā dienā vispār prātīgi doties aptuveni divdesmit kilometru pastaigā. Laika ziņās solīts, ka nelīs visu dienu, uz to arī paļaujos. Kad iebraucu stāvlaukumā pie stadiona, lietus jau ir rimies. Tiesa gan, pastaigas laikā vēl pāris reizes smalks līņātājs uznāks. Taču tieši pelēkais rada glītu fonu rudens dzeltenajos toņos iezīmētajām ainavām. Un tās šajā pusē ir tiešām skaistas.
Abavas ieleja ietver Kandavas pilsētas vēsturisko daļu, kā arī daļu no Kandavas un Matkules pagasta Kandavas novadā, Sabiles pilsētas, Abavas un Ģibuļu pagasta Talsu novadā un Rendas pagasta Kuldīgas novadā. Te noteikti 11 aizsargājamie ģeoloģiskie dabas pieminekļi, tai skaitā iežu atsegumi, alas, avoti un ūdenskritumi. Līdzīgi kā citu upju ielejas arī Abavas ieleja ir viens no floristiski bagātākajiem Latvijas reģioniem ar daudzām tikai valsts rietumu daļai raksturīgajām sugām. Dabas parks “Abavas senleja” dibināts 1999. gadā, bet aizsardzībā teritorija atrodas jau kopš 1957. gada. Parka platība ir 14 933 hektāri. Dabas parks aptver ledājkušanas ūdeņu veidotu senieleju Latvijā – Abavas ieleju. Tā ir teritorija ar izcilu ainavisko bagātību – upes ielejas, pļavu un nogāžu ainavas, ģeomorfoloģiskās vērtības.
Iepriekš neredzētais
Vairākās vietās, ejot pa trasi, mani gan nepamet doma, ka eju pa taku, kas marķēta pavisam nesen, jo liekas, ka dažas atpakaļvirziena bultas iepriekš tur nemanīju, bet, iespējams, tās ir vien iedomas. Tik ilgu laiku vienam pastaigājoties, var izdomāt visu ko. Pati trase, protams, “Stirnu bukam” atbilstoša – vietām arī krietni glumiņa un dubļaina, bet tas jau pieder pie lietas. Gāju un domāju (pabubināju arī uz tiem bultu licējiem), cik gan dīvaini iekārtota tā cilvēka galva – es taču zinu, ka neesmu sacensībās, neviens nevaktē, vai eju precīzā maršrutā, neviens arī medaļu nedos par paveikto, tomēr uzcītīgi slidinos augšā kalnā, jo tur taču norāda bulta, pēc tam tāpat tizli tirinos lejā. Kaut gan mierīgi varētu apiet pa taku apkārt. Tāpat jau pavasarī izstaigātos Kandavas līkločus būtu varējusi arī izlaist, taču, nē, – tur bultas ved! Nopriecājos, ka, pat ja konkrētie apskates objekti jau apstaigāti, nebūt nav garlaicīgi – katrā vietā var taču ieraudzīt kaut ko jaunu. Piemēram, Čužu purva takā ierodos no otras puses un piefiksēju, ka Velna acs avots atrodas visai tuvu no ceļa. Čužu purvā iepriekšējā reizē biju ziemā un bridu pa sniegu, tad man pat prātā neienāca, ka gar šo avotu uz ceļa iespējams iziet arī pa otru pusi.
Jāatgādina, ka purva platība ir 96 hektāri. Šajā purvā virszemē iztek sēravoti, kurus atklāja 20. gadsimta sākumā. Ārstnieciskos ūdeņus izmantoja dziednīcās, kas celtas tepat purvā. Dabas liegums “Čužu purvs” izveidots 1999. gadā, taču valsts aizsardzībā atrodas kopš 1924. gada un ir vienīgā vieta Latvijā, kur tik lielā platībā savvaļā aug krūmu čuža. Krūmu čuža ir daudzgadīgs rožu dzimtas krūms, dažādas tās šķirnes var iegādāties stādaudzētavās, un tās gana bieži tiek izmantotas apstādījumos.
Nav arī tā, ka Kandavā neieraudzītu iepriekš nepiefiksētas lietas. Lai gan šī nav liela pilsēta un pašai šķiet, ka teju visu tur apskatīju iepriekšējā reizē, tomēr ir interesanti pilsētu izstaigāt atkal, pievēršot uzmanību agrāk neievērotām niansēm. Turklāt Kandavu skaisti izgreznojis rudens, tieši šajā gadalaikā burvīga ir, piemēram, sarkano ozolu aleja, kas ved kalnā, un citas vietas.
Piestāju arī pie iepriekš nepamanītās skulptūras “Atvars”. Tās autors ir tēlnieks, brīvdabas mākslas parka “Pedvāle” saimnieks Ojārs Feldbergs. Skulptūras centrālais tēls ir no ūdens iznirstoša zivs, kas veidota granītā. Apļveida bruģa klājumu noslēdz baļķu soli, kuri ataino atvarā ierautus koka zarus. Skulptūra “Atvars” papildina labiekārtoto skvēriņu, kas atrodas blakus Kandavas tiltam un Abavas vecupei. Skulptūra atklāta 2012. gada janvārī, to novadam dāvinājis uzņēmējs Ivars Marašinskis.
Šī gan nav vienīgā vieta, kur Kandavā izvietoti dažādi pilsētvides elementi – strūklakas, skulptūras un tamlīdzīgi –, tieši tāpēc pastaiga pa pilsētu ir interesanta atkal un atkal. Galu galā vienā reizē visu neieraudzīsi.
Bet nākamajā dienā sociālajos tīklos netrūkst “Stirnu buka” mīļotāju ierakstu par izbaudīto trasi. Paldies skrējienu seriāla organizatoriem par iespēju arī dažādo
“Covid-19” ierobežojumu laikā piedzīvot mazumiņu no kopā būšanas vienā trasē.
