Pirms vairākiem gadiem ar ģimeni apmeklējām Kukaiņu nakti pie Slīteres bākas, kad tika organizēta arī pastaiga kompetentā vides eksperta Viļņa Skujas pavadībā. Šogad, dodoties ciemos uz Mazirbi, ceļa malā pamanījām norādi uz vēl kādu vietu turpat netālu – Pēterezera dabas taku. Tā atrodas Dundagas–Mazirbes ceļa malā. Vienā no atpūtas dienām izlēmām tur atgriezties, un tā noteikti, mūsuprāt, ir viena no skaistākajām dabas pastaigu takām Latvijā.
Taka ved pāri senām kāpām (kangariem) un mitrām starpkāpu ieplakām (vigām), kas veidojušies pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad šeit vēl viļņojās jūra. Stiebrukalns ir sens jūras krasts, bet kangari un vigas ir Litorīnas jūras laiku kāpas un starpkāpu ieplakas. Vigās izveidojušies zāļu, pārejas un sūnu purvi, vietām arī ezeri. Tās ir ļoti vērtīgas no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, jo vigās sastopamas daudzas īpaši aizsargājamas augu sugas. Līdz Otrajam pasaules karam piekrastes zvejniekciemu iedzīvotāji vigās ganīja lopus un pļāva sienu. Daudzviet tajās vēl atrodamas siena šķūņu paliekas.
Pēterezera dabas taka šķērso bijušo Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļa stigu. Šis dzelzceļš līdz 20. gadsimta vidum bija nozīmīgs vietējai satiksmei starp Ventspili, Mazirbi un Dundagu. 20. gadsimta sākumā Pirmā pasaules kara laikā Ziemeļkurzemē tika uzbūvēts šaursliežu dzelzceļš. Sliežu platums bija 0,6 metri. Tas kalpoja vācu armijas vajadzībām, lielākoties kokmateriālu transportam. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā un pēc Otrā pasaules kara līdz 1962. gadam vilciens jeb mazbānītis darbojās gan kā pasažieru transporta līdzeklis, gan kā preču pārvadātājs starp piekrastes zvejniekciemiem, Dundagu, Talsiem un Ventspili. Vietējie mazbānīti lepni dēvējuši par Ziemeļkurzemes ekspresi. 1962. gadā Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļa līniju slēdza.
Tāpat taka šķērso vienu no garākajiem un augstākajiem kangariem – Stiebrukalnu. Ar to sākas kangaru–vigu ainava, kas stiepjas ziemeļu virzienā līdz pat Baltijas jūras mūsdienu kāpām. Pa Stiebrukalnu savulaik vedis ceļš, uz tā atrodas Mazirbes luteriskā baznīca. Kangari izsenis izmantoti kā dabiskas ceļu vietas, daudziem vēl saglabājušies seni nosaukumi, piemēram, Bažkangars, Vīškangars, Jalaksnītkangars, Dreivižkangars.
Taka šķērso arī savulaik uzpludināto, bet vēlāk nolaisto Pīļu dīķa vigu. Tā savu nosaukumu ieguvusi 20. gadsimta otrajā pusē. Toreiz tika aizsprostota vigas dabiskā notece, lai veidotos dīķis pīļu ligzdošanai, taču pīles jauno vietu ligzdošanai neizmantoja. Pīļu dīķa vigai caurteci atjaunoja 20. gadsimta 60. gados, kad Pēterezera apkārtni iekļāva Slīteres nacionālā parka (toreiz Slīteres valsts rezervāta) teritorijā. Savdabīgu ainavu veido zāļu purviņi, lāmas, upītes un ezeriņi. Pavasaros un rudeņos vigas pārvēršas garenos, grūti pārejamos sezonas ezeriņos. Pēterezera vigā ieguluši trīs ezeri – Lielais Pēterezers, Mazais Pēterezers un Pēterītis. Pēterezera viga bagāta ar retiem augiem, bezmugurkaulniekiem un citām aizsargājamām sugām. Pēterezeros makšķerēt un zvejot ir aizliegts.
Slīteres nacionālais parks, kurā atrodas Pēterezera dabas taka, ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas iekļauta Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā “Natura 2000”. Teritorijas vecākā daļa dibināta 1923. gadā, izdalot maz skartu meža masīvu 1100 hektāru platībā Šlīteres Zilajos kalnos pie Dundagas muižas Šlīteres pusmuižas, kuru sauca par Šlīteres dabas pieminekli. Tajā netiek veikta saimnieciskā darbība, vienīgi dabas pētniecības darbi un biotopu kopšanas un citi nacionālā parka izveides mērķiem atbilstoši pasākumi. 1957. gadā teritoriju paplašināja un pārdēvēja par Slīteres dabas rezervātu. Pašreizējā nacionālā parka teritorija izveidota 2000. gadā uz Slīteres dabas rezervāta bāzes. Tās sauszemes platība ir 16 414 hektāru.
Baltijas ledus ezera krasta līnija – Šlīteres Zilie kalni – ir ģeoloģiski vecākā nacionālā parka daļa. Tos sedz veci, maz skarti platlapju meži ar lielu bioloģisko daudzveidību. Savukārt ģeoloģiski jaunāks ir kangaru–vigu komplekss. Starp Kolku un Bažu purvu paralēli jūrai savstarpēji mijas 150–180 kāpas un ieplakas. Mūsdienās nekur pasaulē tik lielā platībā nekas tāds nav atrodams. Nacionālā parka lielākais purvs ir Bažu purvs (1880 ha), kas atrodas kangaru–vigu kompleksā.
