Tā dēvētais barikāžu laiks «post factum» ik gadu rosina uz diezgan skumjām pārdomām. Ne jau par to, vai pa šiem 18 gadiem izaugusī paaudze par liktenīgo dienu notikumiem tikusi pietiekami apgaismota vēstures stundās, nebūt ne. Drīzāk – cik gan greizā virzienā mainījusies gan valsts, gan tās sabiedrība.Jau tagad, kad kopš par «rubikmiličiem» dēvēto «melno berešu» uzbrukuma Iekšlietu ministrijai pagājis vēstures izpratnē sīks laika sprīdis, televīzijas ziņu pārraidē (domājams, netīšām) tiek «aizmirsts» viens no apšaudes upuriem – toreizējiem miličiem. Uz piemiņas pasākumu Doma laukumā pat žēl skatīties – sanācis vien knaps simtiņš cilvēku, kas sildās pie ugunskura, pārcilā atmiņas un laiku palaikam izdzied «Div’ dūjiņas gaisā skrēja» vai citus labi zināmus meldiņus. Arī no Jelgavas uz piemiņas pasākumiem pilsētas sarūpētajā autobusā devās vien neliela saujiņa cilvēku…Vēl trakāk – iepriekš plānotais ugunskurs pie Saeimas atcelts 13. janvāra grautiņu dēļ, bet gluži kā skumji ironiska atblāzma par toreizējām smagās tehnikas barikādēm parlamentu ieskauj metāla nožogojums. Gandrīz vai kā senajā anekdotē, kad Maskavā pastaigas laikā mazais Miša tēvam jautā, kādēļ ap Kremli uzbūvēts tik augsts žogs, bet tēvs atbild – lai blēži nevarētu pārrāpties pāri. Tad izskan nākamais jautājums – no šīs vai otras puses?Latvijā noticis pēc līdzīga principa – pirms 18 gadiem tauta mobilizēja milzīgus «dzelžu» resursus, lai sargātu priekšstāvjus no okupantu agresijas, tagad valsts būvē simboliskas barikādes un veido apsargu ķēdes, lai parlamentu aizsargātu no tautas. Tajā pašā laikā atmodas gados dievinātais «labvakarietis» vēlākais politiķis, tagad uzņēmējs Edvīns Inkēns tālrādē, aci nepamirkšķinot, nepārprotamā tekstā raida sabiedrības virzienā pārmetumus tieksmē atdot balsis par smukām priekšvēlēšanu bildēm un lokomotīvēm. Vai kungam piemirsies, ka lokomotīvju vilktajā sastāvā reiz Saeimas virzienā devies arī pats, kļūstot līdzatbildīgs par turpmākajos gados notikušajām neizdarībām vai kā, būdams premjera padomnieks, uz mediju pārmetumiem par valdības (ne)darbiem atbildējis vien ar atklāti nicīgu smīnu?Ir ārkārtīgi sāpīgi apzināties, ka no toreizējās vienotības pāri nav palicis nekas. Sabiedrība sadrumstalota un iedzīta pesimismā, politikāņi aizņemti ar vergošanu sev vien zināmām interesēm, bet atsevišķi eksemplāri pat nekautrējas «karstāko» laiku pavadīt pie televizora, ar vīna glāzi rokās rakstot dīvainas īsziņas. Kādēļ brīžiem pārņem sajūta, ka visas šīs nejēdzības no kādu nezināmu spēku puses tiek organizētas un vadītas apzināti? Lai pārliecinātos par sabiedrības nevēlēšanos atkal doties uz barikādēm un ar laiku to izmantotu savā labā?
