Kapu zvani līdzšinējai valdībai sāka skanēt gandrīz jau pašās pirmajās tās darbības dienās.
Kapu zvani līdzšinējai valdībai sāka skanēt gandrīz jau pašās pirmajās tās darbības dienās. Jādomā, ka lasītāji būs ievērojuši, ka “Ziņas” jau kopš 2002. gada nogales, vēl tikai nogaidoši vērojot “Jaunā laika” vadītās valdības pirmos soļus, norādīja uz būtiskām novirzēm. Sākumā mēģinājām pievērst pašas Eināra Repšes komandas uzmanību, norādot, ka tā jau no sākta gala pieļāvusi vairākas nekonsekvences un rīcības neatbilstību priekšvēlēšanu kampaņas solījumiem. Diemžēl pats “Jaunais laiks”, nemaz nerunājot par Repšes kungu, uz brīdinošajām “Ziņu” intonācijām nereaģēja. Starp citu, nereaģēja tieši tikpat lielā mērā kā uz pārējo plašsaziņas līdzekļu viedokļiem. Vēl vairāk: valdības ignorance pret presi pakāpeniski pārauga izteiktā konfrontācijā, žurnālisti tika nozākāti par “tendencioziem” un “uzpirktiem”. Tajā pašā laikā valdības pieļautās kļūdas un odiozā vadoņa ambīcijas valsti laida dibenā ar arvien pieaugošu paātrinājumu.
Nav jēgas vēlreiz pārcilāt visu to, ko valdība Repšes vadībā nav izdarījusi, nav paguvusi, nav gribējusi. Jo, sasniegusi 15 mēnešu vecumu, kas tikai tāds kucēna mūžs vien ir, tā ir mirusi. Un par nelaiķiem pieņemts runāt tikai labu vai neko.
Vairums gribētu tieši to otro – nerunāt neko. Tomēr diezin vai E.Repšes pēctečiem būs viegli izstrēbt kaut vai to, ko valdība pastrādājusi pat savas esības agonijas krampjos: tās pēdējās dienas bijušas tieši tādas pašas kā pirmās, kad tika kaisīti no gaisa grābti solījumi. (Piemēram, lai kā priecātos topošās māmiņas par apzvērēto iespēju no nākamā gada saņemt cilvēka cienīgu sociālo nodrošinājumu, nav zināms, par kādiem līdzekļiem to būtu iespējams īstenot.)
Un tomēr ikvienai melnajai joslai dzīvē seko gaišā. Ļoti gribas ticēt, ka tā sāksies tieši tagad, jau ar pašu pirmo brīdi, kopš Valsts prezidente nosaukusi jauno valdības galvu.
Situācija Latvijā beidzamajos 15 mēnešos zināmā mērā atgādināja faktu no automobiļu būves tēva Henrija Forda biogrāfijas. Pirms vairāk nekā 100 gadiem viņš savas braucošās karietes reklamēja apmēram šādi: “Jūs varat izvēlēties automašīnu jebkurā sev vēlamā krāsā ar noteikumu, ka tā būs melna.” Cerēsim, ka arī Latvijas politikā šāda veida reklāma nogrims pagātnē, jo salīdzinājumā ar piedzīvoto jebkurš cits valdības modelis nozīmē pāreju uz gaišākiem toņiem.
Tādēļ patlaban nozīmētajam jaunajam Ministru prezidentam jānovēl mācīties no priekšteču kļūdām. Indulim Emsim tas nenāksies grūti kaut vai tādēļ, ka viņš ir cilvēks ar ļoti lielu politisko pieredzi, kam piemīt parastu ļaužu ne pārāk slavēta, tomēr politiķiem ārkārtīgi nepieciešama īpašība – tolerance un plaša spektra kompromisa māksla. Tieši tā Induli Emsi raksturo arī viņa politiskās apvienības (Zaļo un zemnieku savienība) biedrs, Jelgavas pilsētas mērs Andris Rāviņš. Tajā pašā laikā, distancēdamies no kopīgi “vilktajiem” “politiskajiem ratiem”, A.Rāviņš jaunajam premjeram izvirza konkrētus uzdevumus. Tie saskan ar Latvijas sabiedrības lielākā vairuma vēlmēm. Pirmkārt, operatīvi “jānokomplektē” rīcībspējīga valdība. Otrkārt, tai jau no pirmajām minūtēm jāsāk sasmelt priekšteču izlietais, precīzi un konstruktīvi nodrošinot Latvijas gatavību kļūt par ES dalībvalsti un apgūt savienības fondus. Patlaban tas ir pats svarīgākais mūsu politiķu uzdevums, jo vēl vismaz ir iespēja ielēkt “pēdējā vagonā”. Pretējā gadījumā riskējam daudzus gadu desmitus skriet nopakaļ aizgājušajam vilcienam bez reālām cerībām to jelkad panākt. Ar visām izrietošajām sekām. Tiem, kas to nesaprot, var mierinājumam ieteikt aiznest pa puķītei uz politiskā nelaiķa kapiņu. Pārējie tostarp no mītiskajiem “jaunajiem laikiem” ar atvieglojumu atgriezīsies reālajā laikā un telpā.
