Līkumojot pa pilsētiņām, nereti aiz pārsteiguma paliek mute vaļā, jo skatam pēkšņi paveras pils, muiža vai skaista baznīca
Polija latviešu auto ceļotājiem visbiežāk ir milzu teritorija, kas jāšķērso, lai tiktu pie kārotākiem mērķiem – Vācijas, Austrijas, Itālijas un citām Eiropas valstīm. Par pirmo atskaites punktu parasti kļūst Varšava, tālāk atkarībā no galamērķa – Vroclava, Poznaņa vai Krakova.
Nevienam gan nav noslēpums, ka arī Polijā ir daudz ievērības cienīgu vietu – vareni klosteri, pievilcīgas vecpilsētas un neskarti dabas nostūri. Garās brīvdienas maija sākumā bija kā radītas, lai dotos kādā ne tik tālā izbraucienā, par galamērķi izraugoties Ūzedomas salu Vācijā, kuras neliela daļa pieder arī Polijai.
Lielākā ceļojuma daļa gan tika veltīta tieši garākā ceļa posma – Polijas – skaistāko vietu apskatei, jo brauciena virziens šoreiz bija netipiskāks, dodoties Gdaņskas jeb agrākās Dancigas virzienā.
Speciāli izraudzījāmies mazākas nozīmes ceļu gar pašu Polijas robežu, rokas stiepiena attālumā redzot Krievijai piederošos mežus un mājas. Nelielais ceļš nesagādā vilšanos – pa tik skaistu braukts reti. Pašauri, bet toties nekavē tālbraucēju furgoni. Ceļš līkumos dažviet pagriežas 90 grādu leņķī, vietām teju dažu centimetru attālumā tam pāri slejas milzīgi veci koki, veidojot krāšņas alejas. Malās simtiem kilometru garumā koki nebūt nav nozāģēti, lai paplašinātu ceļu, atvieglojot braucēju dzīvi un mazinot satiksmes bīstamību.
Pirmais lielākais apskates objekts mums atklājas netālu no Goldapas. Iespaidīgais Polijā augstākais dzelzceļa viadukts pie nelielas apdzīvotas vietas Stančiki. Kādreiz tilts bijis vietējās dzelzceļa sistēmas daļa un pār to kursējis vilciens. Samaksājot dažus zlotus, ekskursantiem tiltu iespējams šķērsot, dodoties nelielā pastaigā un pa taciņu atgriežoties automašīnas stāvlaukumā.
Prūsijas lepnums – Danciga
Gdaņska, pilsēta Polijas ziemeļos netālu no Vislas ietekas Baltijas jūrā, ir Pomožes vojevodistes centrs. Lielākā Polijas osta un liels rūpniecības centrs. Parasti tūristu pārbraucieni cauri šai lielajai valstij reti skar Gdaņsku, salīdzinot ar Krakovu un daudzām citām poļu vēsturiskajām pilsētām. Tomēr Gdaņska noteikti ir apskates vērta – gan bagātīgās vēstures, gan plašās un skaistās vecpilsētas dēļ.
Pilsētu pirmoreiz pieminējis Sv.Adalberts no Prāgas 997. gadā, kad viņš devās uz Prūsiju, lai ieviestu tur kristietību. Gdaņska tajā laikā bija apmetne ar 1000 iedzīvotājiem Polijas pārvaldītajā Pomerānijā. Vēlāk nokļuvusi Polijas sastāvā kā autonomās Karaliskās Prūsijas centrs. 15. – 17. gadsimtā pilsēta ļoti strauji attīstījās, jo kalpoja kā galvenā osta Vislas tirdzniecībai.
Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā tika nolemts izveidot Dancigas brīvpilsētu. Savukārt pēc Otrā pasaules kara Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem Gdaņska piešķirta Polijai. Liela daļa vecpilsētas tika atjaunota. Gdaņska kļuva par galveno Polijas ostu un lielu rūpniecības pilsētu. Tieši Gdaņskā 1980. gada augustā Ļeņina vārdā nosauktajā kuģubūvētavā tika izveidota arodapvienība «Solidarnošč», ko vadīja rūpnīcas elektriķis, vēlākais valsts prezidents Lehs Valensa. Pastāv uzskats, ka tas bija sākums sociālistiskās iekārtas kraham Eiropā.
Informācija par vēsturi padara interesantāku lielās pilsētas apskati, jo ļauj nojaust, kas bijis jāpārdzīvo greznajiem namiem dažādu karu un nemieru laikā. Tagad par karu vairs neliecina nekas – vecpilsētā klīst tūristi, apmeklētājus piesaista mīmi un žonglieri, dzīve mutuļo daudzajās ielu kafejnīcās un krodziņos.
Grandiozas pilis un neskaitāmas baznīcas
Nelieli Polijas ceļi ved gar daudzām mazām un skaistām pilsētiņām. Nereti, līkumojot pa šaurajām ielām, aiz pārsteiguma paliek mute vaļā, jo skatam pēkšņi paveras kāda pils, muiža vai skaista baznīca.
Viens no iespaidīgākajiem skatiem noteikti redzams Malborkā – tur sarkanos toņos aiz upes slejas grandiozā Malborkas pils. Pilsēta, kas pazīstama arī ar vācu vēsturisko nosaukumu Marienburga, cieši saistīta ar šīs Vācu ordeņa rezidences vēsturi. No 1309. gada, kad Vācu ordeņa mītnes vieta tika pārcelta no Venēcijas uz Marienburgu, pils bija Prūsijas ordeņa valsts politiskais centrs – lielmestru dzīvesvieta. Pēc Trīspadsmitgadu kara Malborka nonāca Polijas valstī, bet pēc tās dalīšanām – atkal Prūsijā. Šajā periodā pils pamazām kļuva dzīvošanai nederīga, ievērojami tā cieta Otrā pasaules kara laikā, bet vēlāk atjaunota. Restaurācijas darbi turpinās joprojām. Ja vēsture un piļu apskate no iekšpuses neaizrauj, gar Malborkas pili nobraukt un aplūkot to no ārpuses ir vērts. Pilsētas centrā iespējams arī apskatīt pils maketu, kur pat bez kompleksa izstaigāšanas var gūt iespaidu par tā grandiozumu.
Piejūras kūrortu šarms
Savs pievilcība slēpjas kūrortu ciematos un pilsētiņās Polijas teritorijā, kuru apskalo Baltijas jūra. Nesezonā, kāds ir maija sākums, tur ir patīkamas naktsmītņu cenas un iespēja gardi paēst, izbaudīt jūras tuvumā ritošās dzīves gauso ritumu. Ceļojumu šajā pusē noteikti var dažādot arī ar bāku apskatēm, jo gar jūras krastu to netrūkst.
Mūsu ceļš tālāk gar Baltijas jūras krastu ved uz Ūzedomas salas pusi. Sala nosaukta Ūzedomas ciema vārdā un ir otrā lielākā Vācijā. Neliela teritorija salas austrumos 1945. gadā piešķirta Polijai, tā faktiski sadalot poļu pilsētu Svinoujsci divās daļās, kuras savstarpēji savieno prāmju līnijas.
Kapitālisma galveno pamatnosacījumu apguve acīmredzot mūs ietekmējusi tik ļoti, ka pirms prāmja sameklēšanas jau paspējam izdiskutēt, cik dārgs šāds pārbrauciens varētu būt. Ar automašīnu braukt prāmī dažādās Eiropas vietās visbiežāk nav tas lētākais pasākums. Mūsu pārsteigums ir liels, kad pārceltuvē uzzinām, ka prāmju kustība uz Ūzedomas salu no Polijas ir bezmaksas. Turklāt nelielā attālumā viena no otras darbojas divas līnijas un prāmji kursē ik pa 20 minūtēm.
Ūsedomas salā mūsu galamērķis ir Pēneminde, kas atrodas tās tālākajā galā, braucot no Polijas puses. Pēnemindes militārajā bāzē izveidots muzejs, kurā var izsekot kosmosa izpētei, kas šajā izmēģinājumu stacijā sākta 1936. gadā. Otrā pasaules kara laikā tur ražotas tālās distances raķetes ar šķidro degvielu. Ar šīm raķetēm 1944. gadā smagi postījumi nodarīti Londonai un Antverpenei. Pēc kara galvenais inženieris Verners fon Brauns sāka strādāt NASA un bija viens no kosmosa projekta «Apollo» raķešu izgudrotājiem.
Tiesa gan, muzejs būs saistošs tikai īstiem vēstures faniem, jo interaktīvu apskates objektu tajā pamaz. Diemžēl mums nepaveicās, jo objekts, kas mūs interesē visvairāk, tieši tagad nebija pieejams. Padomju dīzeļzemūdeni varējām apskatīt tikai no ārpuses. Remontdarbu dēļ neizdevās uzkāpt arī uz vēsturiskā militārā kuģa.
Bērnu priekam – taureņi
Ūsedomas salā atrodas arī bērniem interesanti objekti, piemēram, parks, kurā var apskatīt zvērus, un tropu māja, kā arī Eiropā lielākā tauriņu māja. Mazākajiem ekskursantiem šis muzejs šķiet īsta pasaka. Jau ieejot pa durvīm, gar acīm ņirbinās visdažādāko krāsu tauriņi, kāds pat nebaidās nolaisties uz apmeklētāju rokām vai pleciem. Viesus Taureņu mājā sagaida arī divi lieli Sarkanās aras papagaiļi, bet tālāk telpas vidu aplokā grozās vairāki milzīgi bruņurupuči. Atsevišķā vietā aiz stikla var izsekot visām tauriņu attīstības stadijām – no kūniņas līdz lidojošam spārnainim. Tauriņu mājā aplūkojami arī visādi kukaiņi un zirnekļi.
Lai gan sala nav nekāda lielā, tajā noteikti var atrast pietiekami daudz objektu un skaistu vietu, ko aplūkot. Ja ar to šķiet par maz, pa kādu no diviem tiltiem, kas savieno Ūsedomu ar pārējo Vāciju, iespējams doties ekskursijā vēl tālāk.
Augstāk atrodas Rīgene – lielākā un daudzveidīgākā Vācijas sala. Stāvas klintis mijas ar smilšainām pludmalēm un kalnainas augstienes – ar mežiem un kūdras purviem. Ja interesantākas šķiet pilsētas, ceļu var turpināt uz Mēklenburgas-Lejaspomerānijas slavenākajām pilsētām – Šverīni, Vismāru, Rostoku un Štrālzundi. ◆
