Ziemas pastaiga Čužu purvā Kandavā.
Dabas takas, protams, vislabprātāk tiek apmeklētas jaukos laikapstākļos pavasarī, vasarā un rudenī. Ziemā daudz retāk. Tomēr arī ziemā gribas izlocīt kājas kāda skaistā pastaigā, īpaši ja sniegs mūs šogad lutina un varam vērot īsti skaistas piesnigušas ainavas.
Man bija pilnīgi skaidra iecere jaukai ziemas dienai – kāda dabas taka ar pastaigu apmēram stundas garumā. Ieteicams, ne pārāk lielā attālumā, lai nav pusi dienas jāpavada automašīnā. Iepriekšējā dienā sāku pētīt, kurp varētu doties. Apskatot, kas labs atrodas Tukuma tuvumā, neviļus kartē skats aizslīdēja uz Kandavas pusi, atklājot, ka tur vijas Čužu purva taka. Attālums likās optimālais, taka sākas pašā Kandavā, kas nozīmē, ka turp nebūs jādodas pa maziem lauku ceļiem, kas ziemā varētu būt grūti izbraucami.
No rīta gan Latvijā iestājies atkusnis un nekāda skaistā ziemas diena netiek solīta. Atteikties no iecerētā plāna gan būtu zem mana goda, tāpēc ņemu nūjotāja ekipējumu un – uz Kandavu. Pa ceļam vietām putina, liekot domāt, ka skaistas bildes no iecerētā pārgājiena varētu arī nesanākt.
Takas aprakstā automašīnas rekomendēts atstāt stāvlaukumā Sēravotu ielā 22, taču, tuvojoties galamērķim, saprotu, ka mazajā celiņā tomēr baidos iegriezties. Tas ir krietni piesnidzis, un izskatās, ka pa to īpaši neviens nav braucis. Šajā braucienā esmu devusies viena un iestigt stāvlaukumā nav gluži mans mērķis. Nolieku automašīnu nelielā iebrauktuvē blakus privātmājām ar cerību, ka tā nevienam netraucēs, un dodos Čužu dabas takas meklējumos.
Vienīgā vieta Latvijā
Kā vēsta Dabas aizsardzības pārvaldes informācija, taka ved pa Čužu purvu. Kopējā purva platība ir 96 hektāri. Šajā purvā virszemē iztek sēravoti, kurus atklāja 20. gadsimta sākumā. Ārstnieciskos ūdeņus izmantoja dziednīcās, kas celtas tepat purvā. Šobrīd saglabājušies vairs tikai nepabeigtās dziednīcas ēkas pamati. Sērūdeni ar augstu mineralizācijas pakāpi var nogaršot no “Velna acs” avotiņa iztekošajā strautā.
Dabas liegums “Čužu purvs” izveidots 1999. gadā, taču valsts aizsardzībā atrodas kopš 1924. gada un ir vienīgā vieta Latvijā, kur tik lielā platībā savvaļā aug krūmu čuža. Krūmu čuža ir daudzgadīgs rožu dzimtas krūms, dažādas tās šķirnes var iegādāties stādaudzētavās, un tās gana bieži tiek izmantotas apstādījumos. Protams, ziemā čužu skaistumu neredzēt, tāpēc šajā takā noteikti jāatgriežas vasarā, lai vērotu ziedošos krūmus.
Sasniedzot stāvlaukumu un sākot mērot ceļu pa taku, saprotu, ka tas nebūs nemaz tik viegli, jo neviens kāju tur nav spēris. Meža virzienā ved vien šaura slēpju sliede, pa to arī dodos tālāk. Pirmā norāde pie mežu masīva vēsta, ka pa labi atrodams sēravots, bet taisni ved pati taka. Izlemju paiet sāņus un pameklēt norādīto sēravotu. Sanāk gan tāda pamatīga brišana pa sniegu, bet avotu ar visu raksturīgo aromātu atrodu.
Turpinu ceļu pa iebraukto slēpju sliedi un priecājos par glītajiem ziemas skatiem. Vienā brīdī, pametot skatu pa kreisi, saprotu, ka pa gabalu pāri upītei redzu apsnigušas koka laipas. Tā, visticamāk, ir Čužu taka, bet es, sekodama iebrauktajām sliedēm, esmu aizvirzījusies nepareizi. Nākas griezties atpakaļ un mēģināt atrast ceļu uz nepieciešamās takas. Pēc kāda laiciņa tas izdodas, bet drīz vien redzama norāde pa kreisi uz “Velna aci”, un atkal jāizšķiras, kurā virzienā doties. Bet kas gan tas būtu par piedzīvojumu dabā, nemēģinot atrast ko interesantu – pagriežos, lai sameklētu solīto “Velna aci”! Drīz vien esmu pamatīgās kupenās, pāri taciņai sagāzušies koki, un vienīgās pēdas pieder meža iemītniekiem, ne cilvēkiem. Krietnu laiku cīnos pa piesnigušo mežu, jau prātā pārliekot, ka “acs” varbūt ir pilna ar sniegu un es jau tai sen esmu garām. Tomēr, iznākot klajākā un purvainākā ainavā, atkal atrodu norādes un stendus, uz kuriem izvietota informācija par dabas takā apskatāmajiem objektiem. Vēl pēc krietna brītiņa sasniedzu arī meklēto “Velna acī”. Tas ir valsts nozīmes aizsargājams avots, kas sākas Abavas senkrasta pakājē un tek caur Čužu purvu līdz pat Abavai. Abavas senlejas raksturīga pazīme ir ar kalciju bagāti ieži – dolomīti un ģipsis –, tāpēc avoti šeit ir bagāti ar kaļķi.
Īsti gan nesaprotu, kur ir pats “Velna acs” sākums, jo priekšā paveras iežogota privāta teritorija, bet gar informācijas stendu tek avotiņš, un jādomā, ka tas ir īstais.
Abavas līkumos
Pēc “Velna acs” apmeklējuma virzos atpūtas vietas pie Abavas virzienā. Tā ziemā, protams, īpaši izmantota nešķiet – galdiņi un soli vareni apsniguši. Taču skaidrs, ka arī nesezonā šīs takas maršrutā ir vieta, kur atpūsties, iedzert tēju un iekurt ugunskuru. Ne velti ir teiciens, ka nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Taka kopumā nav pārāk gara, tāpēc pastaigā pa to diez vai iespējams nosalt. To itin viegli var mērot kopā ar bērniem. Man prasās mazliet garāku šo pastaigu, tāpēc noeju vēl kādu gabalu gar Abavas krastu.
Čužu purva taka atrodas dabas parka “Abavas senleja” teritorijā. Abavas ieleja ietver Kandavas pilsētas vēsturisko daļu, kā arī daļu no Kandavas un Matkules pagasta Kandavas novadā, Sabiles pilsētas, Abavas un Ģibuļu pagasta Talsu novadā un Rendas pagasta Kuldīgas novadā. Šai apvidū noteikti 11 aizsargājamie ģeoloģiskie dabas pieminekļi, tai skaitā iežu atsegumi, alas, avoti un ūdenskritumi. Līdzīgi kā citu upju ielejas, arī Abavas ieleja ir viens no floristiski bagātākajiem Latvijas reģioniem ar daudzām tikai Valsts rietumu daļai raksturīgajām sugām. Pati daba izveidojusi Abavas ieleju par vienu no skaistākajām vietām Latvijā. Upes senleja ir divus kilometrus plata un ap 30 metru dziļa. Mūsdienu Abava ir 124 kilometrus gara. Lai to visu saglabātu, 1998. gadā Abavas ieleju iekļāva 100 pasaules apdraudētāko kultūrvēsturisko vietu sarakstā.
Dabas parks “Abavas senleja” dibināts 1999. gadā, bet aizsardzībā teritorija atrodas jau kopš 1957. gada. Parka platība ir 14 933 hektāri. Dabas parks aptver ledājkušanas ūdeņu veidotu senieleju Latvijā – Abavas ieleju. Gar Abavu jau izsenis ir gājis vēsturiski nozīmīgs ceļš. Upes nogāzēs atrodas vairāki pilskalni, izveidojušās arī divas senpilsētas – Kandava un Sabile.
Izstaigājusies gar Abavu, atgriežos uz Čužu purva takas. Kopumā noieti vairāk nekā septiņi kilometri, veltot tam pusotru stundu laika.
