Tas bija toreiz, «tālajos astoņdesmitajos», kad par savu nebūt ne izcilo algu varēju atļauties katru gadu doties vismaz vienā tālākā ceļojumā pa «plašo un nedalāmo» valsti.
Tas bija toreiz, «tālajos astoņdesmitajos», kad par savu nebūt ne izcilo algu varēju atļauties katru gadu doties vismaz vienā tālākā ceļojumā pa «plašo un nedalāmo» valsti. Viens tāds neaizmirstams brauciens bija ziemeļu virzienā uz Solovku salām. Ieraksts ceļojuma dienasgrāmatā vēsta, ka 1987. gada 15. augustā esmu piedalījusies pārgājienā «pa Solovku zilajiem un zaļajiem ceļiem».
«Astoņos no rīta mūsu grupa sapulcējās salas kuģu piestātnē, kur bija pietauvojusies mūsu peldošā viesnīca – kuģis «Bukovina». Organizēti un mundri jauniņas gides pavadībā sākām soļot pretī nezināmajam. Izrādījās, ka solītā mērenā tempa vietā jājož pusteciņus, lai nekristu kaunā par savu fizisko nevarību. Odu mākoņos tinušies, tā nolēkšojām apmēram deviņpadsmit kilometru pa necilām un lietū samirkušām meža taciņām, kamēr nokļuvām laivu piestātnē, no kurienes bija paredzēts sākt astoņus kilometrus (!) garu braucienu ar airu laivām, kuras pašiem būšot jāairē. Tā kā es dzīvoju Lielupes krastā un airēšana bija mana rūgtā ikdiena, biju cieši pārliecināta, ka no visas lielās grupas tieši es būšu tā, kas žilbinoši «spīdēs» ar savu straujo un tehniski pareizo iršanos. Iztēlē jau redzēju, ka mana laiva cēli paslīd visām citām garām, un visi man izmisīgi lūdz padomu, kā tikt uz priekšu. Mūsu ekipāžas trīs pārējās «jūrnieces» bija absolūti bez airēšanas pieredzes, tā ka man bija dotas visas iespējas rādīt, ko prot īsti «upju vilki». Noskaņojos uz jauku, nesteidzīgu atpūtas braucienu pa paredzētajiem septiņiem ezeriem, bet diemžēl nebiju rēķinājusies ar to, ka uz sauszemes iesāktā joņošana turpināsies arī uz ūdens. Airēju bez atelpas un labi airēju, bet kā tas gadījās, kā ne, absolūti visas «ekipāžas» neiedomājamā ātrumā aiztraucās mums pa priekšu, kamēr pavisam pazuda no mūsu redzesloka. Gide, kuras atbildībā bija nodotas mūsu dzīvības, droši vien vēlējās, lai mūsu neglābjami atpalikusī laiva sadegtu zilās ugunīs kopā ar tik tizlu airētāju, jo viņa bija spiesta mūs gaidīt tā kanāla galā, pa kuru bija jānokļūst nākamajā ezerā. Nedod, Dievs, iebraukt citā kanālā, kas ved uz citu ezeru! Pat nesagaidījusi, kamēr mēs pieairējamies kanāla sākumam, viņas «ekipāža» atkal ātri pazuda mūsu skatam. Un tā tas turpinājās, kamēr bija veikti visi astoņi kilometri. Pa kuru laiku baudīsi jauko dabu un silto saulīti, ja visas acis jāizskata, lai iegaumētu pareizā kanāla sākumu? Tad, kad lēnām, bet varonīgi, tulznainām plaukstām un atspiestu sēžamvietu biju pieveikusi jau četrus ezerus un trīs kanālus, mana kolēģe, vislabāko nodomu mudināta, pieteicās nomainīt mani. Diemžēl ar viņas centību vien bez prakses bija par maz. Tad pa abām pievērsāmies tādam kā galeru variantam, kad airējām katra ar savu airi. Paškritiski atzinu, ka tā bija mana kļūda, ka no paša sākuma augstprātīgi atteicos no šāda viņas piedāvātā varianta. Sinhroni plunčinoties, ātri uzņēmām motorlaivas cienīgu gaitu un atlikušos trīs ezerus pieveicām vienā elpas vilcienā gandrīz vienlaikus ar «regates» līdergrupu. Īpaši jāpiemin neparastā pārvietošanās pa neiedomājami šaurajiem un šķēršļotajiem kanāliem, kas savienoja ezerus. To nevarēja izdarīt citādi, kā tikai pa «gondoljeru modei» – manipulējot ar vienu airi. Kanālu malas bija apaugušas ar mežonīgiem kokiem un krūmiem, kuru zari nopietni apdraudēja «gondoljera» galvu. Lai nu kā tur bija pa to vidu, laivu piestātni veiksmīgi sasniedza visas «ekipāžas», ieskaitot mūsējo. Tad vēl norikšojām atlikušos divus kilometrus līdz mūsu kuģim. Pārgājiena rezultāts bija satriecošs – apmēram divas stundas pirms plānotā laika triecientempā bijām nojoņojuši apmēram 21 kilometru pa Solovku «zaļajiem ceļiem» un braukšus ar laivām astoņus kilometrus pa Solovku «zilajiem ceļiem». Par spīti visam, šis ceļojums, tāpat kā pārējie, ko līdz šim man laimējies izbaudīt, paliks jaukā atmiņā uz mūžu.
