Pagājusī sezona kāpinājusi Jelgavas teātra dzīves intensitāti, tuvinot to galvaspilsētā pierastai.
Pagājusī sezona kāpinājusi Jelgavas teātra dzīves intensitāti, tuvinot to galvaspilsētā pierastai. Kultūras nama zāli pildījušas gan mūsu pašu Jelgavas teātru un citu amatierkolektīvu, gan profesionālo teātru izrādēs. Dāsnā un pārbagātā sezona pat raisīja zināmas šaubas (kas daļēji tomēr arī apstiprinājās) – vai maz jelgavnieki spēs ieinteresēties par trīs (dažkārt pat četrām) teātra izrādēm vienā nedēļā. Gada skatē Jelgava atkal apliecinājusi sevi kā spēcīgu amatierteātru dzīves centru. Patīkami plaši Jelgavā pārstāvēts bija arī Latvijas teātrrepertuāra “deficīts” – izrādes bērniem.
Ingrīda Vilkārse:
Vispirms jau der atzīmēt faktu, ka Jelgavā paguvuši viesoties gandrīz visi Latvijas profesionālie teātri, un mūsu skatītājam pat bijusi ievērojami lielāka iespēja iepazīties ar Latvijas teātru dzīves kopainu nekā kultūras mekā Rīgā. Daugavpiliešu teātra trupu (krievu un latviešu) izrādes un pirmizrādes ir jau pierastas Jelgavā, jo teātris ir spējis piesaistīt skatītāju uzmanību jau vairākus gadus. Tieši tāpat ierasti un gaidīti viesi vienmēr bijuši valmierieši. Mazāk pie mums viesojas liepājnieki, bet kā novitāte šogad jāuzteic neatkarīgā teātra “United Intimacy” viesizrāde “Jasmīns”, ko veidojis režisors Viesturs Kairišs pēc Ingas Ābeles lugas motīviem.
Jelgavas kultūras namā mājvietu raduši arī divi dažādi amatierteātru festivāli/konkursi, no kuriem viens jau ieguvis stabilu un paliekošu vietu Jelgavas kultūras dzīvē (latviešu oriģināldramaturģijas parāde “No aktiera nāk joki”). Otrs festivāls/konkurss saucams par novitāti ne tikai Jelgavas skatītājiem, bet arī visiem Latvijas mazajiem drāmas ansambļiem, jo šogad pirmo reizi “Gada izrāžu parādē 2003” tika vērtēts un vētīts arī viņu pienesums.
Pašmāju teātri strādājuši aktīvi (ne velti gan A.Alunāna, gan Jelgavas Jaunais teātris ir “Gada izrādes 2003” laureāti), izvēloties gan pārbaudītus klasikas darbus (N.Ostrovskis, N.Gogolis, A.Strinbergs, u.c.), gan meklējot mazāk tradicionālas, nedaudz aizmirstas, tāpēc atkal jaunas formas (piemēram, muzikāli poētiskais teātris), lai iepriecinātu jelgavniekus.
Latviešu teātra galvenā problēma – bērnu izrādes (tās tiek maz iestudētas, iestudējumi diezgan neveiksmīgi) – Latvijas teātru kopainā joprojām ir neatrisināts jautājums, tāpēc mazos jelgavniekus šogad jāsauc par īstiem veiksmes bērniem, jo no profesionālo teātru vispārējā un ļoti trūcīgā bērnu izrāžu klāsta, viņiem bija iespēja redzēt trīs bērnu auditorijai veidotas izrādes. Valmierieši bija atveduši divas izrādes: “Sarkangalvīti” Oļģerta Krodera režijā un Ivara Lūša režisēto “Maiju un Paiju”, bet Daugavpils teātris – “Smaragda pilsētas burvi” Ivara Brakovska iestudējumā. Vecmeistara O.Krodera radītā teatrāli ironiskā pasaka par Sarkangalvīti un vilku, kurā aktīvi un ar improvizāciju iesaistās visi mazie skatītāji, jāuzskata par patiesu teātra veiksmi. Vienkārši un nesamāksloti aktieri spēlējas ar bērniem, bērni ar aktieriem, bet visi kopā izspēlē mūžseno spēli par labā un ļaunā attiecībām pasaulē. Noskatoties izrādi, paliek gaiši, jo “vecā dziesma” izstāstīta jaunās skaņās bērniem saprotamā valodā. Tikpat muzikāli pārliecinoša un ar vārdu “silta” apzīmējama izrāde bērniem ir daugavpiliešu “Smaragda pilsētas burvis”. Ar V.Zilvera gaišo un saulaino mūzikas partitūru piesātināta, vecmāmiņas mājas “lupatdeķīšos” ievīstītā pasaka par sudraba kurpītēm un patiesu draudzību, ieturēta bezgala labestīgā noskaņā, un ir kā pretnostatījums vardarbības kultam mūsdienu plašsaziņas līdzekļos. Diemžēl, ne tik liela veiksme ir režisora Ivara Lūša iestudētā latviešu klasikas dramaturģiskā pasaka A.Brigaderes luga “Maija un Paija”. Vardarbīgi modernizēta (no pasakas kļuvusi par kriminālkomēdiju) tā zaudējusi ne tikai satura tīrību, bet arī formu, nepiedodami atgādinot dīvainas izcelsmes “subproduktu”.
Taču katra pieredze ir laba pieredze, jo tā dod mums vienreizēju iespēju pašiem salīdzināt, izvērtēt un izvēlēties piemērotāko. Tāpēc atliek tikai vēlēties, lai nākamā sezona jelgavniekiem piedāvā krāšņu un daudzveidīgu teātra dzīvi, lai komēdijas mijas ar drāmām, poētiskais teātris ar kriminālfarsiem un ceļu uz Jelgavas skatuvi atrod ilgi gaidītais Nacionālais teātris.
***
Evita Mamaja:
Snobiskai pārliecībai, ka Latvija nozīmē Rīga, Jelgavas pilsētas intensīvā radošā dzīve varētu izvirzīt visai spēcīgu pretargumentu. Rīdzinieku un citu Latvijas teātru regulāras viesizrādes, pašu pilsētas teātru iestudējumi, vietējie mākslas projekti – daudzveidīga un krāšņa teātra eksistences kopaina, kurai lielisku fonu piedāvā Jelgavas kultūras nama atjaunotā modernā skatuve un ērtā, gaišā, plašā skatītāju zāle. Izrāžu atšķirīgais profesionālais līmenis, tēlotāju aizrautība, entuziasms un atdeve – sava miniatūra, ārējiem iespaidiem atvērta, uzņēmīga pasaule, bez mietpilsoniskas pašpietiekamības vai augstprātīgi provinciālas trivialitātes.
Kā viens no veiksmīgākajiem sezonas piedāvājumiem atzīmējama viesrežisora Agra Krūmiņa interpretācija Augusta Strindberga lugai “Jūlijas jaunkundze” Jelgavas Jaunajā teātrī – darbs, kas pagājušajā sezonā izaicinājis, savaldzinājis un sabangojis kaislības ne vienā vien Latvijas režisorā, iedrošinot mēroties spēkiem ar skandināvu talantīgo skandālistu, filosofisko mistiķi un visdažādāko māniju apsēsto monstrozo mizantropu. Acīmredzot kādas Strindberga populārākajā lugā iekodētās noskaņas, tēmas un problēmas tieši šobrīd neatturami uzvilnījušas noteiktas sabiedrības daļas apziņas virspusē. Nežēlīgā Strindberga cilvēcisko kaislību un neizprotamo dziņu ēnu spēli par disharmoniski sašķelto un neviennozīmīgo sievietes pasauli, kurai nav un nebūs lemts saskarties ar vīrieša aprēķināto, netveramo, dzelžaino esamību, režisora A.Krūmiņa variācijā izspēlē Lienes Burbas jutekliski kairinošā, kaprīzi patvaļīgā, savās daudzajās maskās un slēptajos impulsos apmaldījusies Jūlijas jaunkundze, Valta Freimaņa karjeriskais, ciniskais sulainis Žans un Ievas Kokinas paštaisnā, nelokāmi pašapzinīgā virtuvene Kristīne. Stāsts, kas kamerzāles slēgti sterilajā baltajā telpā izvēršas koncentrēti dramatisks, enerģētiski uzlādēts un brīžiem brutāli smeldzīgs.
Ar precīzi izskaitļotu teatralitāti un krāsainu vizualitāti iezīmējas Maskavas viesrežisora Mihaila Mamedova iestudētā franču autora Žana Letrēza situāciju komēdija “Kas ir bērna tēvs?” – izrāde, kas Daugavpils teātra latviešu trupai ir grūts, bet svētīgs pārbaudījums aktiermeistarības skolas nozīmē. Salonlugas pārpratumu kaskāžu gaisīgais vieglums un nepiespiesti dzēlīgais humors pieprasa dzenošu, nesaudzīgu ritmu, rūpīgi izstrādātu iestudējuma karkasu un striktas, nepārkāpjami noteiktas mizanscēnas – latviešu aktieru pierastajam spēles stilam ne visai raksturīgas īpašības.
Krievu klasikas piedāvātā dramaturģiskā materiāla daudzšķautņainajās interpretācijās korekti un nepretenciozi savus audzēkņus izdevies iepludināt Jelgavas 5. vidusskolas teātra studijas režisoram Arvīdam Matisonam. Nikolaja Gogoļa lugas “Precības” iestudējums krievu valodā – izrāde, kas pierāda skolēnu spējas tikt galā ne tikai ar pustrakā ģēnija artistiskā teksta virtenēm, bet arī ar kolorītajiem laikmeta garšas piepildītajiem specifiskajiem tipāžiem. Un pelnīti – arī labākās izrādes gods valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” rīkotajā drāmas kolektīvu skatē “Gada izrāde 2003”, kas norisinājās Jelgavas kultūras namā.
Un kā Jelgavas pilsētas atpazīstamības zīme – režisores Lūcijas Ņefedovas veidotā Ādolfa Alunāna dziesmu spēles “Mucenieks un muceniece” stilizācija Ā.Alunāna Jelgavas teātrī. Nostalģiskas sentimentalitātes piestrāvotas, vecmodīgas kuplejas, izlīdzināti saliedēts aktieru ansamblis ar pašu metru Arvīdu Matisonu ērmīgā Dundurnieka lomā un pāri visam – veselīgas pašironijas atmosfēra gan aktieru tēlojumā, gan arī režisoriskajā sniegumā.
