Ja nu man ar kaut ko asociējas suitu apkārtne, tad ar līkumainajiem ceļiem. Jau kopš pirmās reizes (vismaz tāda pa īstam apzinātā izbrauciena pa to pusi) prātā iespiedušies fantastiski skaistie līkumotie ceļi, kur katram autobraucējam ir īsts kaifs izbaudīt braucienu. Šoreiz gan to mazliet aizēno (arī pavisam tiešā nozīmē) sausie laikapstākļi un pamatīgie putekļi. Pa priekšu joņojošās automašīnas rada tādu mākoni, ka vai nu jāapstājas pavisam, līdz tas norimst, vai jāturpina stūrēt, gandrīz neko neredzot. Tas gan nemazina prieku par ekskursiju šajā skaistajā Kurzemes apgabalā.
Starp citu, autoceļa posms no Kuldīgas uz Alsungu (V1279) ir rajona nozīmes kultūras piemineklis. Šis bija galvenais ceļš, līdz uzbūvēja jauno asfaltēto šoseju Kuldīga–Ēdole–Alsunga. Vecais suitu ceļš ir līkumots, ainavisks, ar grants segumu, ko var izmantot arī velosipēdisti Alsungas dabas un apkārtnes iepazīšanai. Tā kā mūsu mērķis, dodoties uz Alsungu, ir piestāt Basos (Basu pagasts bijis viena no Aizputes apriņķa pašvaldībām tā ziemeļaustrumos) un aplūkot Biržu muižu, stūrējam tieši pa šo veco ainavisko ceļu.
Muiža Basos
Jāatzīst, ka šis brauciens vairākas reizes tika pārcelts. Pat man, kas vienmēr apgalvo, ka nav sliktu laikapstākļu, lai dotos ārā, vien nepiemērots apģērbs, pelēkais laiks ar pamatīgo vēju slāpēja vēlmi doties garākā ceļā. Taču te vietā teiciens – no vilka bēga, lācim uzskrēja. Laukā ir dzeloši auksts. Ne pēc grādiem, tie jau šajā decembrī vēl nav parādījuši īsti ziemīgu skaitli, bet pamatīgais aukstais vējš visu maina. Toties ārā ir saulains, un šī varbūt ir tā reize, kad ainavu vislabāk vērot pa automašīnas logu. Atšķirībā no pirms tam rindā vien bijušajām pelēkajām dienām vismaz ainavā aiz loga var arī tālumā izšķirt objektus un baudīt košas krāsas.
Par Biržu muižu neko daudz informācijas nav atrodams. Redzams, ka tajā vēl nesen atradusies mācību iestāde, tagad to iegādājušies privātīpašumā. Muiža atrodas Gudenieku pagasta Basos. Celta 19. gadsimtā, 1905. gadā nodedzināta, taču vēlāk atjaunota. Biržu muižas apbūvē saglabājusies bijusī kalpu dzīvojamā ēka, senā magazīna klēts un 4,5 hektārus liels parks. Viss šis komplekss ir vietējas nozīmes kultūrvēstures piemineklis. Biržu muižas klēts 2009.–2010. gadā pilnībā rekonstruēta ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, un tagad tur iekārtots Basu Tautas nams.
Pa ceļam uz Alsungu piestājam arī pie Zvirgzdu ezera, te vasarās būts vairākkārt. Manuprāt, tas ir viens no skaistākajiem Latvijas ezeriem. Ezers atrodas paugurainā apvidū, tā platība ir 74,7 hektāri, vidējais dziļums – 6,3 metri, maksimālais – 12,3 metri. Zvirgzdu ezers bagāts zivīm un to sugu daudzveidību, tāpat izsenis slavens ar vēžiem, kuru vēl 20. gadsimta 90. gados bija ļoti daudz. Tagad vēžu krājumi izsīkuši vēžu mēra dēļ.
Starp citu, Zvirgzdu ezers liek aizdomāties par filmām, diemžēl tieši šajā ezerā 1992. gadā bojā gājis režisors Juris Podnieks. Bet, runājot par filmām, tās apkārtnē uzņemtas gana daudz. Alsungas novada pašvaldības mājaslapā pie tūrisma informācijas pat atrodama karte ar vietām, kur šajā pusē uzņemtas dažādas filmas, piemēram, “Emīla nedarbi” un “Ūdensbumba resnajam runcim”, kurā ir aina pie Zvirgzdu ezera ceļmalas peldvietas. Tāpat Zvirgzdu ezers attēlots 1976. gada filmā “Ezera sonāte”. Tieši zem pie šī ezera augošas priedes atpūties ārsts Rūdolfs. Alsungas apkārtnē uzņemtas vēl vairāku filmu (gan mākslas, gan dokumentālo) ainas.
Pieņemu, ka Latvijā teju katrs ir dzirdējis par suitiem un kaut kāds viedoklis par šo kopienu arī ir katram. Tie, kam sanācis paviesoties pie kādas ģimenes tajā pusē, noteikti pazīst gan viņu šerpo raksturu, gan īpašo valodu. Mani tā vienmēr iejūsminājusi. Ne velti suiti tiek uzskatīti par vienu no krāšņākajām, savdabīgākajām kultūras tradīcijām bagātākajām kopienām Kurzemē un Latvijā. 2009. gadā suitu kultūrtelpa tika iekļauta UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, kam nepieciešama neatliekama glābšana. Suitu kultūrtelpa ir iekļauta arī Latvijas Kultūras kanona tautas tradīciju sarakstā. Skaidrs, ka vienkārši tāpat uz ielas suitus viņu krāšņajos tautas tērpos nesatiksim, toties varam palūkot, kas Alsungā labs apskatāms arī “kovida” pandēmijas laikā, kad ar citiem cilvēkiem tikties nevar.
Viens no zināmākajiem apskates objektiem Alsungā noteikti ir Livonijas ordeņa pils. Pašlaik gan tur notiek remontdarbi. Komplekss ir celts pakāpeniski no 14. līdz 18. gadsimtam un vairākkārt pārbūvēts. Kā liecina vēsturiskā informācija, Alsunga kā senais kuršu zemes Bandavas novads minēts jau 1230. gada pāvesta sūtņa līgumā ar kuršiem. 1341. gadā Alšvangā (vēsturiskais nosaukums) ir nocietināta māja (ein festes Haus), bet 1372. gadā uzsāk mūra pils (četrstūra formas, no akmens) celtniecību – tajā dzīvoja Kuldīgas komturam padotais Livonijas ordeņa firsts. Sākotnēji pils austrumu korpuss tiek izmantots kā dzīvojamās telpas, dienvidu korpuss – saimniecības vajadzībām. Vēlāk, 15.–18. gadsimtā, tapa aizsargtorņi un pārējās pils daļas. Pils apjoms ar diviem torņiem ir ļoti iespaidīgs. Pils ir unikāla Latvijā (un arī ārpus) ar to, ka tā ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas daļēji saglabājusies līdz mūsdienām savā vēsturiskajā veidolā, jo visbiežāk Latvijā mūsdienās varam aplūkot tikai viduslaiku pils drupas.
Interesanti, ka līdz 30. gadiem ikdienā esot lietots vēsturiskais Alsungas nosaukums Alšvanga. Latviskojot ģeogrāfiskos nosaukumus, 30. gados ticis radīts tā laika valodniekiem pieņemamāks variants – Alsunga, kas pastāvēja paralēli Alšvangai līdz pat 1950. gadam, kad līdz ar Alsungas rajona izveidi vecais nosaukums izņemts no oficiālas aprites. Valodnieki uzskata, ka senais nosaukums patiesībā sastāv no diviem vārdiem – alš un vanga. To izcelsmi var saistīt gan ar senprūšu, gan ar lībiešu valodu. Pirmais vārds ir sensenā forma no tagadējā vārda “alksnis”, senāk “alsis”. Radniecīgajā prūšu valodā “alš” nozīmē “koks”. Ar to saskan slāvu “oļša”, poļu “oļša” un senvācu “else”. Lībiski “all, alli, alliz” nozīmē apakš, lejup. Otrais vārds “vanga” šodien vairs netiek lietots, bet ir saglabājies lietuviešu un prūšu valodā, kur nozīmē pļavu, purvu, līdumu. Lībiešu valodā par vangu (vang) sauc upes malu, upes līču pļavu vai mitru meža līča pļavu.
Pastāv arī Pētera Upenieka 1928. gadā žurnālā “Sauleite” minētais nostāsts, ka, vāciešiem ienākot, Alšvangas bajāri esot atrasti alu dzerot un tāpēc pils ieguvusi nosaukumu ar vācu galotni -ung – Alsunga. Vēlāk vācieši šo vārdu pārmainījuši vēl vairāk pēc savas mēles un vieta kļuvusi par Alšvangu.
Ar trijiem pilskalniem
Meklējot informāciju par Alsungu, atrodams, ka šajā pusē ir trīs pirmsvācu perioda pilskalni. Starp citu, norādi uz vienu no tiem – Basu pilskalnu – redzam netālu no Biržu muižas. Tiesa, izlemjam turp šoreiz nedoties. Vēlāk aprakstā izlasu, ka tas arī ir grūti ieraugāms. Vēl šajā pusē ir Leiškalnu pilskalns un Dižgabalkalns, kas atrodas pašā Alsungas centrā. Savu nosaukumu tas ieguvis 1659. gadā, kad Kurzemes ģenerālis Bergs šeit izvietoja lielgabalus, lai apšaudītu pilī nocietinājušos zviedru spēkus.
Pilskalna augstums ir astoņi, desmit metri, no tā paveras lielisks skats gan uz Alsungas baznīcu, gan uz blakus esošo Dzirnavu ezeru. Alsungas Svētā erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca, kuru redz arī no minētā pilskalna, ir būvēta ap 1625. gadu, gadu simtiem bijusi galvenā suitu kopienas svētvieta, tās garīguma un identitātes balsts. 1882. gadā baznīca paplašināta uz sāniem, tai piešķirot pašreizējo krusta formu. Te apskatāmi holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbi. Dievnama ērģeles 1893. gadā Jēkabpilī būvējis F.Veisenborns. Šeit strādājis Julians Vaivods (1895–1990) – vēlāk Romas katoļu baznīcas kardināls. Zem dievnama atrodas aizmūrētas Šverinu dzimtas kapenes.
No Kuršu pilskalna jeb Dižgabalkalna paveras skats arī uz Alsungas Dzirnavu ezeru, pie kura atrodas minētā baznīca. Ezera platība ir 9,6 hektāru. Tas uzpludināts uz Kauliņas upes un izmantojams atpūtai un makšķerēšanai. Tiesa, šajā īpaši vēsajā dienā neviena atpūtnieka vai makšķernieka nemana. Vietējos iedzīvotājus var ieraudzīt vien pie centrā esošajiem veikaliem un arī ne pārāk daudz.
Pie pašas Alsungas apdzīvotās vietas zīmes redzama norāde uz Žibgravas veselības taku, citā reizē to noteikti plānojam apskatīt. Apraksts vēsta, ka šī veselības taka izveidota jau 90. gadu beigās gar gleznainajiem Kauliņupes lejteces līkumiem. Taka vedot interesentus cauri gravas paugurainajam reljefam, kur ir iespējams ne tikai baudīt skaistās dabas ainavas, putnu dziesmas, upes čalošanu un mieru, bet arī uzzināt ko jaunu par šīs apkārtnes īpatnībām informatīvajos stendos. Ikviens var piedalīties jautājumu spēlē, kur pareizā atbilde tiek atklāta, nokļūstot līdz nākamajam punktam. Mums gan ir mācība, ka uz kādu apskates vietu, tik tālu gabalu no mājām braucot, ceļā doties vajag savlaicīgāk. Dienas tagad ir ļoti īsas un satumst pavisam ātri. Ja gribas ekskursijā iekļaut arī kādu garāku pastaigu, ir vērts izbraukt agrākā rīta stundā. Ja vien mērķis, protams, nav, piemēram, apskatīt kādu Ziemassvētkiem saposušos pilsētu. Arī šāds izbrauciens mums vēl padomā, bet tajā gan jādodas kopā ar bērniem.
