«Mēs neskaitījāmies cilvēki,» atceroties dzīvi koncentrācijas nometnē, saka Antonija Škapare
Viskaļu ielas autobusā iekāpj sirma tantiņa lakatiņā. Pie krūtīm piespiedusi svaigi grieztas lilijas un arī dažas citas dārza puķes, viņa stalti apsēžas. Izkāpusi autoostā, sirmgalve drošā solī dodas uz puķu tirdziņu pretī «Pilsētas pasāžai». Tur viņa nodot savu izaudzēto kādai no paziņām, kura tirgo ziedus lielākā daudzumā, un dodas tālāk. Diena ir saplānota. Visvairāk darāmā piemājas dārzā, kura platība ir ap tūkstoti kvadrātmetru. No malas nepateiksi, ka rosīgajai sievietei, kuru sauc Antonija Škapare, rit deviņdesmit otrais dzīves gads. Nezinātājs nepateiks arī to, ka šis cilvēks ar laipno, labvēlīgo smaidu jaunībā gājis cauri baigiem pārdzīvojumiem. Labāk atceras Jaunsudrabiņa meituAntonija Škapare dzimusi 1920. gadā Austrumsibīrijā, Irkutskas guberņā. Tēvs Jānis Bināts cīnījās frontē, bet vecvecāki un māte tolaik ar diviem bērniem atradās bēgļu gaitās Krievijā. 1922. gadā ģimene atgriezās dzimtas mājās «Skrūverēs» Neretas pagastā. Antonija teic, ka gandrīz visi neretieši esot radu radi. Viņai esot kāda radniecība ar neretieti rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu. Būdama pusaudze, Antonija kopā ar tēvu viesojusies viņa mājās Pļaviņās. «Ko tāds skuķis tādā reizē var ievērot! Kamēr tēvs runājās ar Jaunsudrabiņu, es vairāk uzmanības pievērsu viņa meitai Lilijai,» Antonija stāsta par tikšanos ar rakstnieku pirms gadiem astoņdesmit. Turpat, kur Konstantīns ČakstePiecpadsmit gadu vecumā Antonija atstāja tēva mājas, lai iestātos Bulduru divgadīgajā dārzkopības skolā. Tur viņu uzņēma gan tikai nākamajā mācību gadā, kad meitene bija sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu. Bulduros viņa mācījās līdz 1943. gadam, kad mācības tika saīstinātas, lai puišus iesauktu leģionā. Togad jauniete atgriezās dzimtas mājās, kur 1941. gada vasarā pēc kādas kaimiņa sūdzības šucmaņi bija nošāvuši tēvu. Mājās nebija arī brālis Jānis, kurš, vairīdamies no iesaukšanas leģionā, aizgāja Zalves mežos pie Otomāra Oškalna partizāniem. 1944. gada aprīlī brālis krita kaujā. Pēc pusotra mēneša kā partizānu atbalstītājas apcietināja Antoniju, viņas māti Andoru Bināti un brāļa sievu Annu Bināti, kurai mājās palika divu gadus veca meitiņa. Visas trīs sievietes satikās Salaspils koncentrācijas nometnē. Antonija atceras, ka māte strādājusi veļas mājā. Viņa pati kopā ar kādām desmit, divpadsmit ieslodzītajām pinusi salmu zoles, no kā gatavoja mājas čības. Virsas tām šūtas no, visticamāk, ebrejiem atņemtā zīda, brokāta un samta. Produkcijas noiets – vācu virsnieku madamiņas. Taču Salaspilī visas trīs radinieces turētas tikai pāris mēnešu. Tālāk viņas katra ar citu kuģi nosūtītas uz Vāciju. Kuģojums bijis mierīgs, bez padomju lidmašīnu un zemūdeņu uzbrukumiem. Māte nokļuva Štuthofas koncentrācijas nometnē, kur bija ieslodzīti arī latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, tostarp prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns. Antonija kopā ar brāļa sievu Annu nokļuvušas Ravensbrikas koncentrācijas nometnē. Pamestā liellaivā jūras viļņosŠtuthofā māte norīkota pie dārzeņu, galvenokārt burkānu, šķirošanas. Lai izdzīvotu, tos tad arī grauzusi. 1945. gada aprīļa pēdējās dienās, kad strauji tuvojās Vācijas kapitulācija, Andora Bināte bijusi starp tiem ieslodzītajiem, kuri sadzīti liellaivās, kas slepkavnieciski tika aiznaglotas un ievilktas jūrā. Laivās ieslodzītajiem vīriem tomēr izdevies no iekšpuses atlauzt lūkas un tādējādi tikt pie gaisa un gaismas. Pēc vairāku dienu dreifēšanas atklātā jūrā viņus izglābuši dāņu robežsargi. Liellaivas aizvilktas uz Bornholmas salu, kur līdz oktobrim māte strādājusi pie fermera. Pēc tam viņa atgriezusies «Skrūverēs», kur visu vajadzējis sākt no nulles – ne vīra, ne dēla, ne maizes. Iedzīvei kaut ko saziedojuši atlikušie radi un citi labi cilvēki. Darbā sarunāties aizliegtsAntonija no Ravensbrikas nometnes nosūtīta uz darbu munīcijas fabrikā, kas bija uzbūvēta pazemē apmēram četrdesmit kilometru no Berlīnes. Virs slepenās fabrikas atradies parks ar kokiem un dzīvžogiem, bet apakšā izbūvētās šahtās un tuneļos karstumā un ar laku piesātinātā gaisā smagi pa divpadsmit stundām maiņā strādājuši ieslodzītie. Antonija prata vācu valodu, tādēļ viņa norīkota pie patronu štancējamo mašīnu kontroles. Sirmgalve smeldzīgi pasmaida, ka vāciski lamāties («Mund zu!» (muti ciet!), «Halt das Maul!» (aizver purnu!)), kā to darīja vācu virsuzraudzes, viņa protot vēl šodien. Lai novērstu sabotāžu, mašīnu kontrolierēm, starp kurām Antonijas maiņā strādājušas trīs latvietes, čehiete, poliete un krieviete, bijis aizliegts sarunāties. Reiz par kādu nenozīmīgu pārkāpumu nacisti ieslodzīto ierindas priekšā sodījuši vienu latviešu sievieti. Viņai uzrīdīti suņi, kas to saplosījuši līdz nāvei. «Mēs jau neskaitījāmies cilvēki, tikai darba rokas,» toreizējo beztiesisko stāvokli raksturo Antonija. Nometnē dienas uzturdeva bija 180 gramu maizes, puslitrs neīstās «erzackafijas» un litrs ūdeņainas zupas. Antonijas svars nometnē nokrities līdz 35 kilogramiem. Pirms apcietinājuma viņa svēra 57… Agronome sēklu fabrikā 1945. gada 28. aprīlī ieslodzītie piepeši tika atvesti atpakaļ uz Ravensbrikas nometni. Tur katram izdalīta amerikāņu pārtikas paka apmēram divu kilogramu svarā. Sekoja nakts pārgājiens uz Rietumiem – prom no frontes. Tomēr nākamajā rītā gājienu no mugurpuses apsteigusi sarkanā armija. Sargus, kas bija konvojā, uzreiz apšāva, bet ieslodzītos automašīnās aizveda uz filtrācijas nometni. Latvijā Antonija atgriezās tikai 1947. gada augustā. Divus gadus Vācijā viņa bijusi liela sieva, toreizējā krievu zonā vecajās muižās vadījusi fermas un krejotavu. Dzimtenē viņa vairāk nekā desmit gadu nostrādāja Kuldīgas pusē. Bijusi gan agronome, gan kokaudzētavas darbiniece. Tur arī viņa satika savu dzīves draugu Jūliju, ar ko apprecējās 1951. gadā. 1961. gadā abi pārcēlās uz Jelgavu, kur Antonija strādāja sēklu fabrikā par agronomi. Fabrikai pretī Viskaļu ielā ģimene uzcēla nelielu mājiņu un iekopa dārzu. «Tolaik sēklu materiālu mums veda no plašās padomijas – Maskavas, Harkovas, Habarovskas. Fabrikā sēklas tīrījām un žāvējām. Darbs bija. Nav kā tagad – ne darba, ne naudas,» atmet Antonija. Neveiksmīgas privatizācijas gaitā agrākā sēklu fabrika pārvērtusies par graustu, kas Lietuvas šosejas malā bojā pilsētas skatu. Sekmīgi darbojas tikai agrāk fabrikai piederējušais sēklu veikals Vaļņu ielā, kurā Antonija, jau būdama pensionāre, nostrādāja līdz 1992. gadam. Tajā gan vairs nav Latvijā ražotu sēklu. Kopš tā laika viņa dzīvo mājās un, kā pati saka, kašājas pa dārziņu. Šopavasar pieredzes apmaiņā apmeklējusi kādu dārzu, kur aug 370 tulpju šķirnes. Tas nebija iekopts tā, kā mums mācīja. Taču tulpes dievīgas, es ar uz trim šķirnēm pieteicos,» Antonija atkal pasmaida un domā jau par nākamā pavasara ziediem.
