Piecarpus stundās, braucot caur Jaunjelgavu, Jēkabpili, Viļāniem un Kārsavu, nokļūstam Baltinavā – vienā no Latgales latviskākajiem novadiem.
Lai gan daži kilometri līdz Krievijas robežai, tomēr gan veikalā, gan uz ielas Baltinavā pārsvarā skan latviešu valoda, precīzāk, tās latgaliskais dialekts. Trīs iemesli, lai dotos ceļāCeļā vedināja doma apskatīt to apvidu, no kura 1945. gadā, iedzīvotājiem neprasot, okupētajai Latvijai tika atšķelts Abrenes novads. Otrais iemesls bija komēdija «Latgola.lv», ko 2010. gadā Rīgā iestudēja Nacionālais teātris un kas jau trešo sezonu ir tā repertuārā. Kritikā iestudējums tika nosaukts par «zālēm pret grūtsirdību», kur var smieties vienā laidā. Jāpiebilst, ka Nacionālais teātris, veidojot savu trīsarpus stundu garo komēdiju, paņēmis tikai nelielu daļu no Baltinavas skolotājas Anitas Ločmeles sarakstītā par pensionāru pāri Anni un Ontonu. Viņas vadītais amatierteātris Latgalē un Augšzemgalē šo stāstu rāda astoņās atsevišķās komēdijās. Treškārt, ceļojuma iecerei punktu uz i uzlika personīgie kontakti. Divtūkstošo gadu sākumā Rīgā Latvijas Universitātes Jauno ģeogrāfu skolas konkursos pārsteigti vēroju, cik erudīti un sekmīgi tur cīnījās Baltinavas skolēni. Lai laikus nokļūtu Rīgā, dažs pat bija cēlies trijos no rīta, taču tas netraucēja ieņemt pirmās vietas. Ģeogrāfijas skolotājs Imants Slišāns drīz kļuva par vidusskolas direktoru un vēlāk arī par novada Domes priekšsēdētāja vietnieku. Imants laipni aicināja ciemos un piebilda, ka nedēļas nogalē kaimiņos – Viļakas novada Balkanu ciemā – Baltinavas teātris izrādīs A.Ločmeles Ontona un Annes seriāla komēdiju «Kāzu jubileja». Sapratām, ka brauciena laiks ir izvēlēts tieši labākais. Raksta paši, jo pagastam trūkst naudasTonedēļ Balkanos, kur atrodas pašvaldības veidots sporta un atpūtas komplekss, notika seminārs par latgaļu rakstiem. Tā dalībnieki bija pārdesmit pārsvarā jauni cilvēki no Rēzeknes, Daugavpils, Rīgas. Viņiem nebija iebildumu, ka vakarā pie padziedāšanas un teātra skatīšanās pievienojas divas ģimenes no Zemgales. Baltinaviešu trupa kavējās, jo tovakar vispirms bija izrāde ap simts kilometru attālajā Rēzeknē. Visbeidzot sporta un atpūtas kompleksa sētā iebrauca gadus trīsdesmit vecs autobuss, kuru vadīja viena no aktrisēm. Pirms izrādes īpaši nemanīja teātra vadītāju A.Ločmeli. Ātri gatavojoties savām lomām, aktieri darbojās saskaņoti, nevienam padoma neprasot. Izskaidrojums vienkāršs – Ontona un Annes piedzīvojumi tika laisti tautā jau gandrīz četrsimto reizi, aktieri saspēlējušies, viss līdz sīkumam noslīpēts. Jau ar prologā nodziedāto, vienīgi ar akordeonu pavadīto dziesmu aktieri skatītājus iesaistīja spraigā sižetā par to, kā Ontons gatavojas sveikt Anni otrās laulības pirmajā kāzu jubilejā. Smiekli, aplausi, pat mūsu septiņus līdz vienpadsmit gadus vecajiem bērniem, kuri pēc ceļa bija noguruši un latgaļu dialektu dzirdēja pirmo reizi, miegs nenāca nemaz. «Mums pagastam nebija naudas, ko dramaturgiem maksāt par autortiesībām, tādēļ arī pirms vienpadsmit gadiem sāku rakstīt pati,» kā atvainodamās par savu darbu, pēc izrādes stāstīja dramaturģe. Viņa domā, ka ir jāraksta par dzīvespriecīgo, jo drūmu domu jau tā ļaudīm pietiekot. Pēc dramaturģes teiktā, Latgalē mazāka piekrišana esot izrādēm, kas iestudētas literārajā valodā, vajagot tomēr spēlēt latgaliski. Šķiroties uz līdzpaņemtās Nacionālā teātra «Latgola.lv» programmiņas palika autores A.Ločmeles autogrāfs. Jāpiebilst, ka Rīgas publikai viņa pazīstama ar pseidonīmu Danskovīte, kas atvasināts no dzimtā Danskas ciema nosaukuma. Brīvas zemes neesotNākamās dienas gaismā apskatījām Balkanus, ko deviņdesmito gadu sakumā iekopa agronoms Jānis Aleksandrovs. Līdz 1980. gadam tur atradusies četrklasīgā Kangaru skola. Atpūtas un sporta centra vadītāja Vija Kuļša ar lepnumu izrādīja līdz vecā saimnieka aiziešanai aizsaulē iestādītos reto sugu kokus, tostarp Rumēlijas priedi, kas aug arī Balkānu pussalā. Viņa aicināja apmeklēt «Dieva aptieku», kur dobēs aug ārstnieciskie augi un katrs ekskursants drīkst pamēģināt «zāles», par tām nemaksājot. Pašvaldības atpirktajos Balkanos izveidotas dabas takas, kas ziemā pārtop par apgaismotām slēpošanas trasēm. Vija uzskata, ka Latgale tik depresīva, kā dažkārt medijos rādot, nemaz nav. Kopā ar vīru Aldi Ločmeli Šķilbēnu pagastā izdevies izveidot pamatīgo, vairākkārt «Sējēja» balvu guvušo «Kotiņu» lielsaimniecību, kas apsaimnieko divus tūkstošus hektāru un nodarbina divdesmit strādnieku. Brīvu, neapstrādātu zemju, pēc saimnieces teiktā, Ziemeļlatgalē neesot. Uz robežas mierīgiBaltinavā pie veikala sastapām robežsargu busiņu. Zaļajās formās tērptie divi vīri un viena sieva labticīgi neskatījās mūsu pases un neiebilda, ka aizbrauksim bērniem parādīt sešus kilometru attālo Punduru robežkontroles punktu. Šajā vietā ceļš pieved pie dzelzs vārtiem, pamatīgas ķieģeļu mūra ēkas, taču tālāk Krievijas pusē tas apraujas, ieiet nezālēs. Robežsargi tur apsargā tā saukto zaļo robežu. Kam tad vajadzīgi dzelzs vārti un kontrolpunkta ēka? Tas vietējiem un tūristiem paliek dienesta noslēpums. Turpat blakus kontrolpunktam metrus četrdesmit augsts tornis. No tā droši vien robežu var pārredzēt tālu. 11 tūkstošu vietā – pusotrsAr vietvārdu Punduri satapāmies arī Baltinavas muzejā. Tā vadītāja Antra Keiša stāsta arī par to Latviju, kas pēc 1945. gada palika aiz Krievijas robežas. Viņa skaidro, ka vairums toreiz atšķelto pagastu, tostarp Abrenes (ko pārdēvēja par Pitalovu), iedzīvotāji bijuši krievi. Taču viņu vidū daudzi Latvijai lojāli, uzņēmīgi, strādīgi cilvēki. Starp viņiem arī zinātnieks, sabiedriskais darbinieks, savulaik padomju līdera Mihaila Gorbačova padomnieks Aleksandrs Ņikonovs (1918 – 1995). Izcilais vīrs bērnībā mācījies Punduru pamatskolā. Vēlāk Kārļa Ulmaņa laikos viņa dzimtajā Gauru pagastā tika uzcelta pamatīga vidusskola, ko arī var apskatīt Baltinavas muzeja materiālos. Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito sākumā, kad padomju Latvijā tika vajāti nacionālkomunisti jeb «berklavieši», lauksaimniecības ministra amatu atstāja arī A.Ņikonovs. Viņš tika pārcelts uz Krievijas dienvidiem – Stavropoli. Tur iepazinās un labi sapratās ar M.Gorbačovu un reizē ar viņu pa karjeras kāpnēm nonāca Maskavā. Netālu no Baltinavas Gubu kapos guļ A.Ņikonova tēvs. Baltinavas pagastā 1925. gadā uzskaitīti 11 tūkstoši iedzīvotāju, tagad novadā to ir ap pusotra tūkstoša. Tomēr tas ar savu pašapziņu un dzīvotprieku pārsteidz vai visu Latviju. Atceļā uz mājām iebraucām Balvos, kur pagodinājām tēlnieka Kārļa Jansona veidoto pieminekli Latgales partizāniem – valsts neatkarības cīnītājiem –, tautā tas iesaukts par Staņislavu. Līdzīgi kā Jelgavas «Lāčplēsis» piemineklis pēc Otrā pasaules kara tika iznīcināts un 1993. gadā atjaunots. Vēl apmeklējām Rugājus, kur notika pagasta svētki. Bet jau vēlā vakarā, braucot pa septiņdesmitajos gados būvēto dambi, jūsmojām par varen platu Mēness tiltu Lubāna ezerā.
