Rosoties lauku sētā, Anna Zamlovska turas pie veselības un optimisma.
No Kāvužu mājām paveras plašs skats uz Zemgales labības laukiem. Dienvidu pusē tas aizslīd līdz trīs kilometru attālajai Zaļenieku baznīcai, kuras tornis redzams no liela attāluma. Anna Zamlovska vairāk nekā astoņdesmit gadu dzīvo dievnama tuvumā. Pagājuši 20. gadsimta piecdesmitie, sešdesmitie gadi, kad viņa, būdama kolhoza pirmrindniece, cilāja četrdesmitlitrīgās piena kannas, rokām izslauca, pabaroja un padzirdīja piecpadsmit govis. Izaudzināti bērni, mazbērni, dziedāts baznīcas korī, ceptas kūkas radiem, draugiem un paziņām. Tagad Annas dienas rit mierīgāk. Tomēr dārzā līkņājot cauru dienu. Šīs nedēļas sākumā iestādījusi ķiplokus. Taču ik pārsvētdienu viņa kāpj uz velosipēda, lai brauktu uz savu baznīcu. Bārene piecpadsmit gadu vecumāAnnas dzimtās mājas ir Suteņi, kas atrodas pie Jēkabnieku skolas. Tur viņa pārdzīvoja kara un terora laiku, kas piecpadsmit gadu vecumā viņu kopā ar māsu Elīzi padarīja par bārenēm. Mātei Līzei Grosbergai neizturēja sirds 1944. gada 13. oktobrī – dienā, kad padomju armija iegāja Rīgā. Kopš Jelgavas kaujām Suteņos dzīvoja bēgļi, kuriem māte centās palīdzēt. Tur apmetās arī krievu karavīri, kas nereti zaga un laupīja. «Viens virsnieks piedzēries izskrēja pagalmā pliks un draudēja māti nošaut, ja nedos šņabi vai vīnu,» Anna atceras pusaudzes gados pārdzīvoto. Tēvu Aleksandru Grosbergu okupanti aizveda 1945. gada februārī. «Tēvs nebija pat aizsargs, pirms kara strādāja Zaļeniekos bankā par grāmatvedi, taču tika pieskaitīts pie padomju varai neuzticamiem cilvēkiem. Viņu izveda uz Arhangeļskas apgabalu, no kurienes atgriezās retais. 1945. gada rudenī nomira vecāmāte, un tā mēs ar māsu palikām Suteņos ar piecpadsmit hektāriem zemniekam piešķirtās zemes. Cilvēki juta līdzi, palīdzēja. Badu neesam cietušas nekad,» stāsta Anna. Viņas stāstījumā nav naida, vien vēlēšanās pateikt to, kā ir bijis. Māsa Elīze aizgāja mācīties uz vidusskolu Jelgavā un vēlāk kļuva par rīdzinieci, strādāja VEF. Anna palika Zaļeniekos. Labāk būt līkam nekā resnam1949. gadā Zemgalē organizēja kolhozus. Anna teic, ka tajā stājusies tādēļ, ka atsevišķai zemnieku saimniecībai uzliktos nodokļus nav bijis iespējams nomaksāt. Turpretī kolhozā, cik strādāja, tik arī bijis labi. Govīm trūcis spēkbarības, tad Anna kopā ar darbabiedrenēm gājusi uz lauka lasīt miežu vārpas un bietes, ko kolhozs pats nejaudājis novākt. Smagajā darbā veselība nav pazaudēta. «Es esmu diezgan gara sieva un tagad līka. Tomēr labāk būt līkam nekā tad, ja tu esi nobarojies un nevari pakustēties,» spriež Anna. Annas vīrs Paulis, ar kuru viņa apprecējās 1956. gadā, karā sabija astoņus gadus. Sākumā leģionā, tad gūstā, beigās vēl dabūja dienēt padomju armijā celtniecības vienībā, kas četrdesmito gadu beigās Silamē Igaunijā būvēja slepenu kara bāzi. Pauļa prombūtnes laikā pie Annas Suteņos atnāca dzīvot Pauļa vecāki. Viņi bija saimnieki, kas zaudējuši mājas, un sākumā kā budžus viņus negribēja ņemt arī kolhozā. Paulis kolhozā kļuva par nodaļas vadītāju. Viņš teicis, ka tik labi kā «krievu laikos» vairs nebūšot nekad. «Darbā var iedzert, arī mājās nevajag bremzēt. Skaisti!» smej Anna par septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem gadiem, kad visapkārt dzēra daudz. Taču no viņas stāstījuma var just, ka Paulis sievu mīlējis un saudzējis. Kad piedzima meita un dēls, vīrs, neņemot vērā Annas iebildes, ka viņai patīk ar lopiem ņemties, sievu iekārtojis vieglākā un piemērotākā darbā – par bērnudārza audzinātāju. Kad viņa tomēr atgriezās fermā, lai pelnītu padomju laika maksimālo pensiju (tā bija 120 rubļu), Paulis skarbi noteicis: «Tu nomirsi un nekādu pensiju nedabūsi!» Anna paklausīja un galu galā lielo pensiju izpelnīja bērnudārzā. Dzīvē iznāca citādi. Jau divdesmit gadu kapos guļ Paulis, māsa Elīze, pāragri aizgāja arī dēls Arvis. Viņam, iesauktam armijā, draudējusi nosūtīšana uz karu Afganistānā, taču dzīve aprāvās autoavārijā, kad atgriezies mājās. Zaļenieku draudzē ievērojuši, ka Anna, pieminot tuviniekus un apkopjot dzimtas kapu kopiņas, tajos pavada garas stundas. Laukos jauna dzīveKad, atjaunojoties Latvijas valstij, atdeva īpašumus, Anna pārcēlās uz Kāvužām, ko 1901. gadā cēlis vīra vectēvs Ansis Valters. Ģimenē saglabājies stāsts, ka viņš reizi nedēļā braucis uz Zaļenieku krogu, lai tur izdzertu pudeli alus un spēlētu uz «špickām». Anna teic, ka kaut kur vajadzētu būt arī vīra vectēva rakstītajām «peršām», taču tās pagaidām nav atrastas. Kāvužas ir lielas lauku mājas, tur ir daudz vietas visiem mīļajiem cilvēkiem, kas it bieži brauc ciemos. Garšīgās kūkas, kas ļoti iecienītas Zaļeniekos, Anna tagad cepot retāk. Nevarot atteikt tikai pašiem tuvākajiem. Nekādas īpašas receptes viņai neesot. Parasti kūkai pievienojot zemenes, kas Kāvužās augot vairākās dobēs un ziemā tiekot sasaldētas ledusskapī. Pirms sešpadsmit gadiem uz Zaļeniekiem no Rīgas pārcēlās Annas meitas Liānas dēla Paula aukle Regīna, kas ir septiņus gadus par Annu vecāka. Regīna bija nospriedusi, ka labāk bērnam agrā bērnībā dzīvot laukos, nevis pilsētā. Un aukles viedokli ģimene pieņēma. Anna atzīst, ka, pateicoties Regīnas rūpēm, mazais Pauls četru gadu vecumā jau lasījis avīzi. Nu viņš pabeidzis vidusskolu un šoruden došoties studēt uz Angliju. «Ar savu dzīvi Zaļeniekos esmu ļoti apmierināta. Rīgā jau sen būtu nomirusi, bet laukos ir, ko darīt,» spriež Regīna. Arī Anna piekrīt, ka pilsētā pensionāram izdzīvot būtu grūtāk. Viņa nevarot iedomāties, kā būtu tad, ja vajadzētu pieņemt aicinājumu dzīvot pie meitas Rīgā. Viņa, būdama daktere, māti barot, jo veselība nu dārga. Anna atbildot: «Ja nekustētos, varbūt tagad nevarētu neko!» Viņa teic, ka nezinot, kāda būs Kāvužu nākotne. Neesot manīts, ka uz laukiem gribētu nākt kāds no jaunās paaudzes. Toties viena māsas draudzene izteikusi vēlēšanos pārcelties uz dzīvi Kāvužās, lai vadītu vecumdienas. Tas gan neesot tik vienkārši, kā no malas varētu izskatīties. Visu mūžu kalpo tuvākajiem Arita Liepiņa, Zaļenieku baznīcas draudzes locekle Septiņdesmitajos gados mana un Annas ģimene dzīvoja vienās mājās Zaļenieku pagasta Eglītēs. Anniņas dienas ritums sākās ļoti agri no rīta, jo bija kopjami lopi un ravējami dārzi. Viņa darbojās neapstādamās, visu mūžu kalpojusi saviem tuvākajiem, kā tas kristietim piederas. Nav vēlējusies būt pirmā, bet ļoti labprāt palikusi pēdējā, lai tikai citiem būtu labi! Anna visu mūžu ir dziedājusi. Viņa paguva arī uz kora un ansambļa mēģinājumiem. No savām Kāvužām uz baznīcu Anna brauc ar velosipēdu, vai līst, vai snieg. Anniņa apbrīnojamā kārtā ieradusies visur, kur solījusi būt.
