Pirmais numurs sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” listē Jelgavā būs vecās domes jaunākais deputāts Ivars Jakovels. Ikdienā, izmantojot modernās tehnoloģijas, viņš pamanāms interneta vidē.
– Jūs esat pazīstams sociālā tīkla “Facebook” lietotājs. Cik jums ir ”draugu” šajā tīklā?
Ap sešiem tūkstošiem. Četri pieci simti ir “draugi” ārpus Jelgavas, tostarp ārzemēs. Pārējie varētu būt jelgavnieki.
– 2013. gada pašvaldības vēlēšanās, kur Jelgavā piedalījās 40 procenti vēlētāju, ar 6497 balsotājiem pietika, lai vadošā Zaļo un Zemnieku savienība domē iegūtu sešas vietas.
Ne jau visi cilvēki, kas man seko, balsos par “Saskaņu” vai vispār ies uz vēlēšanām. Daudz runāts par to, ka politiķiem nav pietiekamas saiknes ar tautu. Jaunās tehnoloģijas un sociālie tīkli ir ērts saziņas veids, kas to var stiprināt. Man kā deputātam katru nedēļu ir pieņemšanas, taču vairāk nekā 90 procentu jautājumu es atrisinu, sarakstoties ar iedzīvotājiem sociālajos tīklos. Pieprasu atbildes no pašvaldības darbiniekiem, valsts ierēdņiem. Tā mēs esam kārtojuši jautājumus par pašvaldības dzīvokļu piešķiršanu, bērnu iekārtošanu izvēlētajā skolā, rosinājuši uzstādīt ceļa zīmes, atputekļojuši neasfaltētas ielas, likvidējuši kādas trīs nelegālās izgāztuves. Katru gadu šādu gadījumu bijis ap 50.
– Šķiet, vismaz daļu no šiem jautājumiem varētu risināt, ziņojot 8787 pašvaldības operatīvās informācijas centram.
Deputātam darbs ir 24 stundas diennaktī, man vienmēr ir jābūt gatavam uzklausīt un palīdzēt. Saprotu, ka ne visi cilvēki ir iedziļinājušies pašvaldības struktūrās, kam vienā vai otrā gadījumā varētu būt atbilstošas funkcijas. Arī man pašam nav skaidrs, kāpēc Jelgavā izveidojies tā, ka pilsētas pašvaldības administratīvie izdevumi ir vieni no augstākajiem valstī. Turpretī, ja mēs analizējam atsevišķu pašvaldības darbinieku algas, tad tās ir salīdzinoši zemas. Jelgavas pašvaldībai būtu vajadzīgs ārējs funkcionālais audits, ko veiktu konkursa kārtībā izvēlēta profesionāla auditorkompānija.
– “Facebook” jūs atklāti stāstāt par sevi, arī savu ģimeni. Lūdzu, izstāstiet kaut ko arī “Ziņu” lasītājiem, kas varbūt modernos sazināšanās līdzekļus lieto mazāk!
Esmu 1981. gadā dzimis jelgavnieks un nekur prom doties arī netaisos. Precējies, divi bērni, dēlam divpadsmit gadu, meitai – septiņi mēneši. Sieva Jeļena, agrākā rīdziniece, mārketinga speciāliste. Dzīvojam divistabu dzīvoklī Meiju ceļa mikrorajonā. Brālis jelgavnieks, māsa – jau 16 gadu cēsniece. Mamma dzimusi Dobelē, visu mūžu Jelgavā nostrādāja par pārdevēju. Tētis – visu mūžu celtnieku brigadieris, dzimis Krāslavas novadā, tādēļ man arī latgalisks uzvārds. Pēc 9. klases tagadējā Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā mācījos Rīgas Tehniskajā koledžā. To pabeidzot, man 20 gadu vecumā piedāvāja uzņemties ceha vadību Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcā. Taču, izturējis toreiz otro lielāko konkursu Latvijas Universitātē, nolēmu izmēģināt spēkus politoloģijā, kur ieguvu maģistra grādu.
– Kā par savu izvēlējāties sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”?
Par savu politisko pārliecību tā īsti sāku domāt septiņpadsmit gadu vecumā, kad notika 7. Saeimas vēlēšanas, kurās es vēl piedalīties nevarēju. Toreiz ar tēvu karsti debatēju par to, kura partija būtu mūsu izvēles cienīga. Viņš mani pārliecināja par sociāldemokrātiem kā patiesajiem darba ņēmēju aizstāvjiem. Pie tā arī esmu palicis. 2000. gadu sākumā bija piecas partijas, kurās tika valkāts sociāldemokrātijas vārds. 2009. gadā izdevās konsolidēt sociāldemokrātu spēkus, un tā arī izveidojās tagadējā “Saskaņa”. Tās nodaļa Jelgavā izaugusi līdz 220 biedriem un ir lielāka par citu partiju nodaļām pilsētā.
– Kā balsojāt 2012. gadā tā sauktajā valodu referendumā, kad tika piedāvāts grozīt Satversmi, arī krievu valodai piešķirot valsts valodas statusu?
Es šajā referendumā apzināti nepiedalījos. Gan toreiz uzskatīju, gan tagad uzskatu, ka tas būtībā nebija referendums par valsts valodu, bet gan par vadošo politiķu attieksmi pret sabiedrības daļu, kuru priekšteči lielākoties Latvijā ieradušies pēc kara. Tas bija kā izmisīgs sauciens pēc palīdzības – lūdzu, mūs pamaniet, mēs arī nekur neesam aizbraukuši, esam Latvijas patrioti! «Saskaņas» partijas valde toreiz bija pieņēmusi rezolūciju, ka esam par vienu valsts valodu – latviešu valodu. Nedomāju, ka šāds referendums bija veiksmīgākais politiskās komunikācijas veids. Var piebilst, ka Latvijā ir zināmas priekšrocības tiem, kuri zina vairākas valodas. Mani fascinēja fakts, ko atklāju, lasot grāmatu par vācu ģenerāļu tiesu Rīgā 1945. un 1946. gadā. Proti, kad tur pieaicinātajiem lieciniekiem, kas lielākoties bija apkalpojošā sfērā strādājošie – bārddziņi, viesmīļi, šveicari –, jautāja, kādā valodā viņi var liecināt, viņi ar lepnumu atbildēja, ka var latviski, krieviski, vāciski, daļa poliski, daži arī franciski. Latvija, sevišķi Rīga, vienmēr atradusies tirdzniecības ceļu krustpunktā.
– Pusotru gadu esat strādājis Rīgā brīvostā.
2013.–2014. gadā es tur pārstāvēju Rīgas domes intereses. Tas bija ļoti vērtīgs, intensīva darba periods. Tomēr vajadzēja izšķirties, kas manā dzīvē ir prioritārs. Es toreiz nolēmu, ka tās ir vēlētāju intereses Jelgavā un Zemgalē, kā arī ģimene, kurai, strādājot brīvostā, atlika ļoti maz laika. Domāju, rezultāts ir labs. Pirms septiņiem mēnešiem piedzima Marta. Tagad strādāju Rīgas Centrāltirgū, kur esmu mārketinga projektu vadītājs.
– Ja viss ies, kā plānots, pēc gadiem trim savu atrašanās vietu mainīs arī Jelgavas tirgus.
Esmu pārliecināts, ka, pareizi plānojot un iekārtojot tirgu, tas var iegūt daudz jaunu klientu. Kur šodien iepērkas jaunās jelgavnieku ģimenes? Vai tirgū? Ir jāstrādā, lai tas tā būtu. Man visos pasaules tirgos fascinē sociālais mehānisms. Tirgus ir vietā, kur attīstību gūst mazie vietējie uzņēmēji.
– Saistībā ar jūsu amata pienākumiem Rīgas tirgū aprīlī jums nācās skaidrot žurnālam «Ir», kā par gaļas paviljona vadītāju kļuva par zagtu automašīnu tirgošanu tiesātais Artūrs Zolotihs, kas masu pasākumos ir atbalstījis «Saskaņu», arī fotografējies kopā ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu…
Stājoties darbā, Zolotihs tiesāšanas faktu saistībā ar astoņus gadus veciem notikumiem nebija atklājis, un tirgus administrācijai tas bija pārsteigums. Kriminālprocesā savu vainu viņš tūlīt atzina. Tīri formāli Zolotihs nav tiesāts, jo citi apsūdzētie pirmās un otrās instances spriedumu ir pārsūdzējuši Augstākajā tiesā, kas vēl nav notikusi. Darba pienākumus Zolotihs veic nevainojami, ir iestājies augstskolā, brīvprātīgi māca ielu vingrotājus. Ar viņu ir veiktas pārrunas, taču pilnībā jautājums tiks izšķirts tad, kad būs stājies spēkā Augstākās tiesas spriedums.
– Kādu vēlēšanu rezultātu savai partijai prognozējat Jelgavā?
2009. gada vēlēšanās mūs Jelgavā atbalstīja gandrīz 18 procenti vēlētāju, 2013. – nepilns 21 procents. Tagad mums ir trīs deputātu vietas, bet ceram uz četrām. Taču esam gatavi ieņemt visus vadošos amatus. Jaunajā sasaukumā mūsu aktivitāšu galvenais virziens ir dzīvesvides uzlabošana pilsētas dzīvojamajos mikrorajonos, kas, attīstot centru, līdz šim piemirsti, taču mikrorajoni ir ļoti svarīgi saistībā ar jaunu jelgavnieku, darbaspēka piesaisti. Neatliekams remonts ir nepieciešams Prohorova, Neretas, Satiksmes ielai, arī Meiju ceļam. Arī turpmāk pievērsīsimies sabiedrības integrācijai. Skatāmies arī sociālo pabalstu palielināšanas virzienā gan veciem ļaudīm, gan jaunām ģimenēm. Jelgavai būtu jāņem par paraugu Ozolnieku novads, kas ar ievērojami mazāku budžetu (rēķinot uz vienu iedzīvotāju) maksā krietni lielākus bērna piedzimšanas pabalstus. No agrāk solītā neatrisināts palicis jautājums par diennakts aptieku. Darāmā ir daudz.
