Tuvojoties pavasarim, manā prātā un droši vien arī daudziem citiem pavīdēja doma par to, cik jauka ziema šogad bijusi: slimošana gājusi secen, un milzum daudz naudas nav bijis jātērē zālēm.
Tuvojoties pavasarim, manā prātā un droši vien arī daudziem citiem pavīdēja doma par to, cik jauka ziema šogad bijusi: slimošana gājusi secen, un milzum daudz naudas nav bijis jātērē zālēm. Taču, ak, viltīgais pavasaris! Martā gluži kā saukta ir klāt arī gripa. Turklāt īpaši nežēlīga pret mazajiem bērniem, tā mazuļus mocīja divas un vairāk nedēļu.
Epidēmija Jelgavā milzīgu slogu uzvēlusi arī ārstiem. Dienā ārstam ap 30 pacientu jāapmeklē mājās, vairāki desmiti jāpieņem doktorātā, un visiem viena vēlme – ātrāk tikt veseliem. Tādēļ gribam, lai pret mums izturas labi, lai mūs uzklausa un apčubina, jūt līdzi. Mēs allaž dedzīgi metamies debatēs, ja tiek runāts par ārsta ētiku, par to, kas ir viņa pienākums pret mums, slimajiem. Taču aizmirstam, ka arī mums ir kāds pienākums pret ārstu. Ka arī mums jāievēro sava, pacientu ētika.
… Pie ārsta uzgaidāmajā telpā no visām pusēm raugās nomāktas un sagurušas sejas, klusums mijas ar skaļām šķavām, klepu un bērnu raudām. Pa vidu kāds stipri neapmierināts pensionārs pukojas, ka, lūk, viņam pieraksts pie ārsta ir pulksten 18.15, bet nu jau ir piecas minūtes pāri norādītajam laikam. Ārsts darot, kā pats grib. Saniknotais večuks, ne labdien, ne sveiki teicis, burtiski iemetas ārsta kabinetā un uzstāj par savām tiesībām. Laikam taču nekad nav dzirdējis par pacienta ētiku.
Pienākusi mana kārta doties kabinetā. Uzgaidāmā telpa tukša, bet ārstes vaigs norūpējies. Viņa bēdājas par nīgrajiem pacientiem, kas paņem tik daudz spēka, enerģijas un darba prieka. Arī mājas vizītēs, nedod Dievs, minūti nokavēties. Ārste stāsta, ka mediķa darbs ir ne tikai smags un atbildīgs, bet arī riskants. Tā pirms dažām nedēļām, kad viņa devusies pie pacienta mājas vizītē, uzbrucis un sakodis vilku suns. Tad nu jājautā – vai ārsts mājā tika gaidīts? Vai kādam maz ir svarīgi, ka arī dakteris ir cilvēks? Vai kādam rūp viņa drošība un veselība? Kur palikusi pacienta ētika? Tā vien šķiet, ka bieži mums tā ir bļaušanā, bubināšanā un neapmierinātajās sejās.
Ārstei sāp dziļās koduma rētas. Vajadzētu jau gulēt mājās un ārstēties. Taču pienākums pret saviem pacientiem viņai to liedz.
Šķiet, laukos ārsts tiek turēts lielākā cieņā. Tur dienas beigās nogurušu un piekusušu viņu pacienās ar zupas šķīvi vai siltu tēju. Protams, ir arī izņēmumi. Ne jau visi cilvēki pilsētā ir slikti un ne visi laukos – tik labi. Taču ļoti ceru, ka katrs sevi un citus cienošs cilvēks padomās par to.
