Tuvojas gadu mija, kad viens otram vēlēsim arī labu veselību. Mēdz sacīt, ka tā ir vienīgā lieta, kuru nevar nopirkt par naudu. Taču veselības aprūpes kvalitāte noteikti ir atkarīga arī no tā, cik daudz valsts tai var atļauties tērēt.
Tuvojas gadu mija, kad viens otram vēlēsim arī labu veselību. Mēdz sacīt, ka tā ir vienīgā lieta, kuru nevar nopirkt par naudu. Taču veselības aprūpes kvalitāte noteikti ir atkarīga arī no tā, cik daudz valsts tai var atļauties tērēt.
Par to, kā šie līdzekļi veidojas un ko pacienti par attiecīgo materiālo nodrošinājumu var saņemt, – intervijā ar Labklājības ministrijas Veselības departamenta direktori Renāti Pupeli.
Kā valstī tiek iegūti līdzekļi, kurus izmantojam veselības aprūpei?
Nauda veselības aprūpes sistēmai veidojas no vairākiem avotiem – tie ir 28,4 procenti no visa iekasētā ienākuma nodokļa un budžeta dotācijas daļa. Šie līdzekļi ienāk valsts kasē un tālāk tiek virzīti uz Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūru (VOVAA), kas līdzekļus sadala reģionālajām slimokasēm proporcionāli iedzīvotāju skaitam, kā arī ņemot vērā reģiona sociāli ekonomisko stāvokli un citus rādītājus.
Atsevišķi nosacījumi paredz, kā šī nauda procentuāli sadalāma. Ambulatorajai aprūpei jāparedz ne mazāk kā 30 procentu no budžeta līdzekļiem, neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai – ne mazāk kā 5,5 procenti, bet stacionārajai aprūpei – ne vairāk kā 64,5 procenti. Vārdi «ne mazāk kā» norāda, ka tiek aizsargāta ambulatorā aprūpe un neatliekamā medicīniskā palīdzība. Prioritāte ir noteikta ambulatorajai aprūpei, kas ir maksimāli jāattīsta, jo šie pakalpojumi ir lētāki nekā ārstēšana stacionārā.
Tiek sadalalīti arī ambulatorajai aprūpei paredzētie līdzekļi: viena daļa domāta primārās aprūpes ārstiem, viņu prakšu darbības nodrošināšanai u.tml., otra – diagnostiskiem izmeklējumiem un speciālistu darba samaksai. Ģimenes ārstam tika iedota arī gandrīz visa speciālistiem un izmeklējumiem paredzētā nauda – respektīvi, ģimenes ārsts kļuva par fondu turētāju. Iespējams, tīri psiholoģiski radās izjūta, ka viņš šiem medicīniskajiem pakalpojumiem naudu izņēma it kā no savas kabatas. Patiesībā tā nav ārsta, bet gan pacienta nauda.
Ar šo finansēšanas sistēmu ir daudz neapmierināto ne tikai pacientu, bet arī medicīnas darbinieku vidū. Īpaši ģimenes ārsti, kas strādā pilsētā, izjuta, ka naudas nepietiek. Tas ir objektīvi, jo lauku cilvēks diemžēl ārstu apmeklē tikai kritiskās situācijās. Pilsētnieki vairāk izmanto mediķu pakalpojumus. Tāpēc ārsts, ja viņam ir vairāk ar hroniskām kaitēm slimojošu pacientu, ar šo naudu nevar iztikt.
Šis finansēšanas modelis tiek pārskatīts – iecerēts, ka diagnostikai un speciālistiem domātos līdzekļus varētu atstāt slimokasē. Ģimenes ārsts tāpat rakstītu norīkojumu pie speciālista, taču viņam nebūtu jāuzņemas finansiāla atbildība.
Slimokases ir veidotas tā, lai attiecīgajā teritorijā būtu ap 200 000 iedzīvotāju. Tāpēc šķiet loģiski, ka šie līdzekļi paliek slimokasei. Pasaules praksē ir pierādījies, ka ģimenes ārsts ar apmēram 2000 pacientiem, no kuriem daļa ir hroniski slimnieki, nespēj iztikt ar naudu, kas tiek novirzīta viņa praksei. Tāpēc ir vajadzīgs vismaz 100 000 iedzīvotāju, lai ar viņu veselības aprūpei paredzēto finansējumu varētu apmierināt pacientu vajadzības noteiktā teritorijā.
Kad šis princips varētu sākt darboties?
Darba grupā intensīvi strādā. Uzskatu, ka lieka steiga varētu kaitēt. Projektu vajag pieslīpēt mazākā teritorijā un tikai tad ieviest visā valstī. Man ar šīm izmaiņām negribētos izdarīt kļūdu, jo reiz ar veselības aprūpes organizēšanu jau esam nedaudz pasteigušies.
Iespējams, saistībā ar šo līdzekļu sadales modeli vairāki mūsu lasītāji ir bijuši neapmierināti ar atsevišķu ģimenes ārstu darbu: ārsts skaidrojot, ka ar viņam piešķirto naudas summu pacients pie speciālista var tikt nosūtīts tikai divas reizes gadā, arī analīzes var izdarīt tikai divreiz, pretējā gadījumā ārsts ciešot finansiālu zaudējumu.
Es nezinu, vai ir kāds ģimenes ārsts, kuru visi pierakstītie pacienti apmeklē vismaz trīs reizes gadā. Te darbojas solidaritātes princips – vienam cilvēkam palīdzība ir vajadzīga reizi mēnesī, otrs pie ārsta iet ļoti reti. Noteiktā naudas summa tiek atvēlēta katram pacientiem, tātad gada laikā tai starp visiem ir jāizlīdzinās. Ārstam var rasties finansiālas grūtības, ja viņam ir vairāk ilgstoši slimojošu pacientu.
Pie populārākajiem ārstiem ir pierakstījušies ļoti daudz iedzīvotāju, un viņi savā ziņā ir nelaimīgi tāpēc, ka ir ļoti grūti kvalitatīvi aprūpēt tik daudz pacientu. Domājam, kādu aizsargmehānismu iestrādāt, lai ārstam nebūtu jāuzņemas atbildība par 3000 pacientiem, jo tas nav kvalitatīvi iespējams.
Jebkura sistēma ir pieslīpējama. Pacientam jāzina savas tiesības. Ja viņš jūt, ka kaut kas nav kārtībā, vispirms var vērsties pie tās ārstniecības iestādes vadītāja, kur ārsts ir kā darba ņēmējs, tālāk – slimokasē un kvalitātes kontroles inspekcijā.
Kādreiz ir grūti pateikt, vai ārsts savas neinformētības dēļ kaut ko pārprot vai to dara vienkārši ar nolūku taupīt naudu un virza pacientu uz maksas medicīnas pakalpojumiem. Pieļauju, ka gadījumi ir dažādi.
Ja pacients privāti apmeklē speciālistu un attiecīgās medicīnas iestādes kasē samaksā par šo pakalpojumu, tiek fiksēts arī viņa personas kods. Pēc kāda laika pacients saņem sava ģimenes ārsta pārmetumus, ka arī šajā gadījumā tiek tērēts pacientam garantētais budžeta finansējums. Vai tā varētu būt?
Jā, bet šajā gadījumā tā nav pārāk godīga ārsta speciālista rīcība. Viņam var būt līgums ar slimokasi, un pacients to var nezināt. Ja no cilvēka paņemta tikai oficiālā pacienta iemaksas daļa pēc cenrāža un pacienta nodeva 50 santīmu, ārsts ir tiesīgs prasīt slimokasei atlīdzību, bet, ja par pakalpojumu maksāta pilna cena, tad ārstam no slimokases nekas nepienākas. Dubulti nevienam nav jāmaksā. Pacientam būtu jāatceras – viņam vienmēr jāprasa čeks, uz kura jābūt uzrakstītam, par ko nauda saņemta.
Kā budžetā tiek aprēķināta nauda kompensējamiem medikamentiem? Kāpēc tās nepietika?
Pamatproblēma ir tā, ka Ministru kabineta noteikumos bija noteiktas daudzas slimības, kuru ārstēšanai pienākas kompensējamie medikamenti. Taču tas nebija «nosegts» ar attiecīgu finansējumu. Šogad minētā problēma saasinājās visakūtāk, kaut gan parādi par kompensējamajiem medikamentiem bija krājušies jau vairākus gadus.
Tagad ir veikti rūpīgi aprēķini par katru slimību grupu un pacientu skaitu ar tādu diagnozi attiecīgajās teritorijās un ir sarēķināts, cik naudas vajadzētu, lai nepieciešamos medikamentus varētu finansiāli garantēt. Pašlaik budžetā kompensējamajiem preparātiem ir paredzēti 17,2 miljoni latu. Nevar teikt, ka problēma ir atrisināta, taču tai nākamajā gadā vajadzētu būt mazākai. Plānots, ka arī šajā jomā jāmaina naudas sadales princips – uz reģioniem tā jādod nevis proporcionāli iedzīvotāju skaitam, bet gan diagnosticēto slimnieku skaitam.
Aptieku uzcenojums medikamentiem ir apmēram 20 procentu. Mēs gribētu, lai kompensējamajiem medikamentiem tas būtu uz pusi mazāks. Tā varētu ietaupīt vienu miljonu latu. Zāļu tirgotājiem tas, protams, nav izdevīgi, bet, tā kā kompensējamie medikamenti kopējā zāļu tirgū veido apmēram 13 procentu, tik daudz jau varētu pieciest, ņemot vērā grūto budžeta situāciju.
Cilvēkam ir svarīgi, lai viņam būtu pieejami pakalpojumi, kurus valsts viņam ir garantējusi pietiekamā kvalitātē un laikā. Labi, ja iedzīvotāji zina savas tiesības, zina to, kas viņiem pienākas. Ja tā nenotiek, pacientam jāsniedz informācija augstākās instancēs.
