Šajā dienā pirms 60 gadiem baznīcā viens otram jāvārdu teica Veronika un Francis Gailiši.
Todien bija neparasti dziļš sniegs, apmēram desmit grādu sals, ik pa laikam gar acīm aizvirpuļoja kāda sniegpārsla, kad 23 gadus vecie Veronika un Francis Varakļānu baznīcā solīja mīlestību un uzticību. Kopš tās dienas rokrokā nodzīvoti daudzi skaisti gadi, sagaidīti mazmazbērni. Rīt visa ģimene sanāks kopā, lai nosvinētu pāra Dimanta kāzas.
Meitene ar pievilcīgu auru
Veronika un Francis iepazinās 1954. gadā, un jau nākamā gada ziemā dzēra kāzas. Francis bija draugos ar Veronikas brālēnu, kurš jauno puisi māsīcai slavējis. «Brālēns man teica, kāds Francis bezgala labs un cik labi viņš visu ko prot. Tad vienu dienu abi atbrauca pie mums uz mājām Dekšāru sādžā, Varakļānu pagastā. Paciemojās un aizbrauca,» atminas Veronikas kundze.
Par pirmo tikšanos turpina Francis: «Brālēns pierunāja, aizbraucām. No skata likās ļoti simpātiska meitene, vienkārša, ar pievilcīgu auru.» Tikšanās reizes bija retas, jo Francis dzīvoja vairāk nekā 40 kilometru attālajā Rēzeknē, sabiedriskais transports arī tā nekursēja.
Uz baznīcu – ar zirgu un vilcienu
Nepagāja ilgs laiks, kad jaunieši sapratuši, ka turpmāko dzīves ceļu vēlas iet kopā. 22. janvārī ciema padomes priekšsēdētājs abus Dekšārēs sarakstīja. Veronikas kundze atminas kādu atgadījumu no tās janvāra nakts. «Mūsu pagalmā bija sudrablapsu ferma, es – vadītāja. Taisni tajā naktī viena lapsa bija aizmukusi. Žogs taisīts no gariem alkšņiem, tajā tāda maza spraudziņa, lapsa bija tikusi ārā no sprosta. Nākamajā rītā ar slēpēm braucām meklēt, redzējām, kur pēdas ved,» stāsta Veronika. Kažokādām audzētā lapsa ieskrējusi kāda saimnieka pagalmā, taču atrast to neizdevās, un kuplaste tika norakstīta.
Pēc sarakstīšanās katrs dzīvojis savās mājās – Veronika Dekšārēs, Francis Rēzeknē –, bet trīs nedēļas vēlāk abi laulājās baznīcā. Kā zināms, tajā laikā laulības baznīcā netika atbalstītas. Veronika kolhoza priekšsēdētājam to svētdienu 13. februārī prasījusi zirgus, lai varētu tikt uz baznīcu, taču viņš nedevis – nedrīkstot. Tad nu braukuši, kā varējuši – vieni ar zirgiem, citi ar mašīnām. Francis ar tuviniekiem no Rēzeknes ieradies ar vilcienu. Viņš nosmej: «Interesanti – līgavainis uz baznīcu brauca ar vilcienu, līgava ar zirgu.»
Prieks – mazmazbērni
Uz Jelgavu atbraukuši 1959. gada aprīlī, kā saka Veronikas kundze, drosmes pēc. Francis Maltā mēbeļu cehā īsu brīdi strādājis par galdnieku, bet tad nosprieduši doties uz Jelgavu. Šeit nav bijis neviena paziņas. Svētē dabūjuši dzīvoklīti, strādājis kolhoza «Zemgale» Starpkolhozu celtniecības organizācijā. Vēlāk arī citās vietās, tai skaitā Sadzīves pakalpojumu kombinātā par mākslinieku, 15 gadi pavadīti Linu kombinātā, kur Francis pieteicās uz mākslinieka noformētāja vietu. Strādājis arī Mašīnbūves rūpnīcā, no kuras aizgājis pensijā.
Veronika nāk no septiņu, bet Francis – no triju bērnu ģimenes. Pārdzīvotas kara līdzi nestās nelaimes, šķiršanās no mīļajiem, taču Gailišu pāris joprojām smaida. Lielas bēdas bijušas, kad vēl pavisam mazs nomiris pirmais dēliņš. Taču pēc četriem gadiem pasaulē ieradies Andrejs, kurš pārim dāvājis trīs mazbērnus, un nu jau dzimtas kokā izplaukušas četras pavisam jaunas lapiņas – Gailišu prieks un acuraugs mazmazbērni.
Andrejs ar sievu dzīvo Rīgā, darbojas celtniecībā. Mazmeita Zane ar vīru un dēliņiem Tomasu (3,5) un Renāru (1) dzīvo turpat dimanta pāra kaimiņos. Veronika teic – vecākais mazmazdēls esot savam vecumam ļoti gudrs, spriežot jau kā pieaudzis cilvēks. Mazdēls Andris kopā ar sieviņu audzina dvīņus Elīnu un Edgaru, kam tikko apritējis pusgads. Savukārt otra mazmeita Agnese dzīvo Spānijā.
Veronika un Francis priecājas, ka viņiem ir tik labs dēls, mazbērni un arī viņu otrās pusītes, kas nekad neatsaka palīdzību un ir sirsnīgi cilvēki. «Visas ģimenes labi satiek. Dēls katru dienu zvana un apjautājas, kā mēs dzīvojam. Mazdēls ir kā glābējzvans – ja ko vajag, uzreiz atbrauc, palīdz, tāpat vedekla. Ļoti labi, ka Zanīte ir tepat klāt, viņas vīrs ir tik labestīgs kā pašu mazdēls,» ar lepnumu un pateicību balsī stāsta Veronikas kundze, un labie vārdi par katru no plašās saimes nebeidzas.
Tāpat Veronikas kundze saka paldies kaimiņienēm Birutai, Lilijai un Olgai par atbalstu. Arī ģimenes ārstei Svetlanai Makļecovai un ārstes palīdzei Irēnai Strumpei, kuras palīdzēja Francim atveseļoties pēc nesenas slimības. «Mums apkārt ir ļoti daudz labu cilvēciņu, tāpēc ir labi dzīvot. Kad nāk svētki, bērni vienmēr brauc pie mums, tagad visi sabrauks sestdien. Aizmirsti neesam, ņem mūs visur līdzi. Jāpateicas Dieviņam, ka viņš mūs ir žēlojis,» tā Veronika.
Šuj un glezno
Jau gandrīz 20 gadu pāris mīt gaišā un mājīgā dzīvoklītī Tetelē. Lai gan dzīvošana nesanākot lētāka kā pilsētā, jo par elektrību un apkuri tāpat daudz jāmaksā, abi ir apmierināti. «Kad pārbraucām, Francis teica, ka atpakaļ uz Jelgavu neietu nekad. Te ir svaigs gaiss, jūtamies kā privātmājā. Mums ir savs pagalms, dārziņš, suņuks, tuvumā ir dīķi, kur var aiziet papeldēties,» priecājas Veronika. Pārim ir arī savs dārziņš, kur aug ķiploki, sīpoli, gurķi, zemenes, kabači, ķirbji, ir upeņu krūmi. Viesošanās reizē tiekam cienāti ar namamātes marinētiem ķirbjiem un skābiem gurķīšiem.
Veronikas kundze prot šūt un adīt. Pēc pārcelšanās uz Jelgavu strādājusi šūšanas fabrikā Rīgā, tad ateljē, bet pēdējos 11 gadus nostrādājusi Jelgavas Autobusu parkā. «Visu laiku domāju – kad aiziešu pensijā, tad man būs ideāla kārtība, varēšu darboties mājās, bet nekā. Sevišķi vasarā iekšā neko negribas darīt,» teic Veronika. Šūšana un adīšana ir kundzes lielākie vaļasprieki. Tikai vairs jau veselība neļauj pie mašīnas nosēdēt tik ilgi kā agrāk. Taču savulaik tapuši sieviešu kostīmi, mazbērni uz skolu gāja pašas šūtās virsjakās, adītos džemperos un biksēs. Kādreiz jau nebija tādu veikalu kā tagad, pašiem vajadzēja visu gādāt. Droši vien arī tādēļ mazbērni ir tik pateicīgi, jo atceras, kā dzīvojuši.
Savukārt Franci Jelgavā daudzi pazīst kā gleznotāju, viņš ilgus gadus bijis Tautas gleznošanas studijas biedrs. Tajā neesot mācījies, bet tā bijis vieglāk pārdot darbus. Kopš pasliktinājusies redze, Francis vairs neglezno, taču savulaik vislabprātāk gleznojis dabu. Vienmēr, kad braukuši ciemos pie radiem, dāvanā bijusi līdzi Franča glezna. Darbnīca Francim bija ierīkota turpat pagalmā malkas šķūnītī. Tur varēja gleznot kā ziemu, tā vasaru. Pēdējo izstādi sarīkojis uz 80 gadu jubileju. Mākslinieka darbi aizceļojuši uz tādām valstīm kā Somija, Vācija, Kanāda, Spānija. Mākslinieciskumu pārmantojuši arī dēls un mazmeita – Andrejs arī glezno, tikai modernāk, un spēlē akordeonu un ģitāru, bet Zanei padodas skaisti rakstīt.
Nodzīvota laba dzīve
Kas tad palīdzējis tik ilgi būt kopā? «Dzīvojot kopā, ļoti vajadzīga pacietība, domāju, ka mūsu jauniešiem tādas nav. Bez pacietības garos gadus nevar nodzīvot,» pārliecināta Veronikas kundze. Galvenā kopdzīvē esot saticība. Abi pa īstam nekad nav salamājušies. «Kādreiz sabaramies, pasakām kaut ko stingrāk, bet tā, ka viens otru apsauktu lamuvārdos, tā ne,» stāsta Veronika. Viņa ir pateicīga, ka tik ilgi izdevies būt kopā, jo bieži cilvēki izšķiras vai viņus izšķir kapu kalniņš.
Veronikas kundze atklāj – tik ilgi palīdzējusi nodzīvot ticība: «Es līdz šim nebiju iedomājusies, ka man ir tik daudz gadu. Te ar mani viena gada sieviņas saka – ir jau vecums, ko mēs gribam. Bet es par to nedomāju un vēlos vēl daudz ko darīt. Dieviņam jāpateicas, ka esam kopā tik ilgi. Galvenais, ka neesam viens otru pazaudējuši. Bez visām bēdām, kas bijušas, esam labu dzīvi nodzīvojuši. Francis ir optimisma pilns. Agrāk pie mums vīramāte dzīvoja, varēja parunāties. Klausījos, kā vedeklas aprunā vīramātes, man kauns bija. Es nekad tā nedarīju. Ja kas gadījās, abi klusiņām izskaidrojāmies, paraudājām, spilvens bija slapjš. apgriezām spilvenu otrādi, un no rīta viss bija labi. Gribas, lai mazbērni arī varētu pacietīgi mūžu nodzīvot,» teic Veronika. ◆
