Autotransporta direkcijas rīkotajā kampaņā “Mazs pasažieris, liels risks” sabiedrībā aktualizēta diskusija par riskiem, ar ko bērni var saskarties uz ceļa vai sabiedriskajā transportā. Riskus nav iespējams novērst, bet tas ir pieaugušo, vecāku, skolotāju un citu apkārtējo, uzdevums – izprast cēloņus un jau laikus mācīt bērnam potenciālo rīcību scenārijus.
Ceļa šķērsošana intensīvas satiksmes apstākļos vai diennakts tumšajā laikā, apjukums, ko rada iekāpšana citā autobusā vai izkāpšana svešā pieturā, un izbīlis, ko piedzīvo mazs bērns, uz ielas atrodoties viens, ir biežāk novērotās riska situācijas. Kas jāņem vērā un kā palīdzēt mazajiem pasažieriem un gājējiem? Padomus sniedz psihoterapeits Artūrs Miksons.
Mazs bērns baiļu situācijā ir kā paralizēts. Daudz biežāk bērniem tiek mācīts nebaidīties, neizrādīt kauna sajūtu vai dusmas, bet ne vienmēr pieaugušie atceras pastāstīt, kā rīkoties situācijā, kad jāsastopas ar reālām bailēm. Nereti vecāki vēlas, lai pirmsskolas vai sākumskolas vecuma bērns domā un rīkojas racionāli, bet šajā vecumā vēl nav nostiprinājusies cēloņu–seku domāšana. Bērni baiļu situācijās balstās uz izjūtām, kas tajā brīdī aktualizējas, nonākot afekta stāvoklī. Rezultātā bērns pats dodas meklēt risinājumu, nevis lūdz palīdzību apkārtējiem, jo nav radis to darīt.
Piemēram, ja bērns nomaldījies, iekāpis citā autobusā vai aizgulējies un izkāpis citā pieturā, pareizais scenārijs ir viens. Pirmkārt, šis fakts ir jāakceptē pašiem pieaugušajiem. Ir jāpaskaidro bērnam, ka tā var gadīties ikvienam un bailes vai apjukums šādā brīdī ir pilnīgi normāla reakcija. Otrkārt, jāaprunājas ar bērnu un jāmēģina saprast, kas notika pirms tam – kāds varēja būt situācijas cēlonis. Piemēram, bijusi smaga diena skolā vai sporta nodarbībā, naktī nebija labi izgulējies un jutās noguris. Noskaidrojot cēloni, vecāki var saprast, kā novērst līdzīgu situāciju atkārtošanos turpmāk. Treškārt, ar bērnu ir jāizrunā pareizā rīcību secība, nonākot bīstamās situācijas, lai viņš nākamreiz mācētu ieteikumus integrēt arī savā darbībā. Proti, vecākiem jādod praktiski risinājumi – vienmēr zvanīt vecākiem, ja ir nonācis kādā potenciāli bīstamā situācijā, vai lūgt apkārtējo palīdzību. Ja bērnam nav mobilā tālruņa, vecākiem jāsagatavo zīmīte ar savu tālruņa numuru, ko bērns vienmēr nēsā līdzi. Taču jārēķinās, ka, izstāstot bērnam rīcības scenāriju, viņš tāpat var pieļaut kļūdu. Un tas ir pilnīgi normāli. Noteikti nedrīkst pārmest bērnam, ka viņš nav rīkojies pareizi – pats galvenais ir situācijas pārrunāt. Ja bērns ir pieredzējis situāciju, kurā, izstāstot kādu problēmu vecākiem, tiek sodīts vai norāts, viņš baidīsies par to runāt arī nākamreiz.
Gadījumos, kad ir skaidrs, ka bērns nokļuvis nestandarta situācijā un ir manāmi nobijies, būtiskākais apkārtējiem cilvēkiem ir saglabāt mieru – mierīgā balss tonī aprunāties, kopīgi noskaidrot visus apstākļus un meklēt risinājumus. Vai jācenšas palīdzēt katram bērnam, kurš ir viens un izskatās apjucis, nobijies? “Jā, protams, jo pieaugušajiem šķietami vienkārši risināmas ikdienas situācijas uz ceļa vai sabiedriskajā transportā bērnam var beigties ar traģēdiju. Nelaimē nonācis bērns ir un paliek bērns. Jūsējais vai svešs,” uzsver speciālists.
