Vai mēs esam atsaucīgi lūgumiem būt līdzjūtīgiem? Laikam – jā. Vismaz tā var spriest, cik esam gatavi līdzjūtībā ziedot dabas katastrofā cietušajai Dienvidaustrumāzijai.
Vai mēs esam atsaucīgi lūgumiem būt līdzjūtīgiem? Laikam – jā. Vismaz tā var spriest, cik esam gatavi līdzjūtībā ziedot dabas katastrofā cietušajai Dienvidaustrumāzijai. Vai tāpat esam līdzjūtīgi pret medicīnas darbiniekiem, kad viņi skaļi pauž sāpi par pārāk zemo atalgojumu? Šajā jautājumā jau iestājas zināma minstināšanās. Pirms pāris gadiem visai skaļas demonstrācijas, ieskaitot ielu gājienus un petīciju iesniegšanas, rīkoja medicīnas darbinieki. Pēc tam intervijās plašsaziņas līdzekļos demonstrētāji bija neizpratnē, kāpēc viņu akcijas negūst plašāku sabiedrības atsaucību. Bija vērojams, ka viņi pat nedaudz uzmetuši lūpu. Sak, kāpēc tāda neizpratne no apkārtējās pasaules. Protams, jājūt līdzi sanitārei vai medmāsai, kuras alga ir tikai nedaudz vairāk par pusi no iztikas minimuma. Kā nejust līdzi ārstam, kurš, lai ģimene savilktu kopā galus, strādā caurām diennaktīm pāris slodzes.
Pērnā gada pēdējos mēnešos vairāku medicīnas nozaru mediķi protestēja jau visai skaļi un ultimatīvi. Un atkal sapratnes un līdzjūtības vietā viņi vairumā gadījumu tagad saņēmuši pārmetumus par to, ka nemaz jau tik bezcerīga viņu situācija nav. Uzzinot oficiālos skaitļus par mediķu algām, jādomā, kā viņi nav nomiruši badā. Tikai… laiku pa laikam plaši izskan pavisam citi skaitļi un gaismā parādās lieli nesmukumi, kas uz patieso situāciju mediķu atalgojumā neļauj lūkoties viennozīmīgi līdzjūtības pilnām acīm. “Pirmā bezdelīga”, kas vairāk vai mazāk lika tā domāt, bija plaši izskanējusī “zelta roku” īpašnieka Āra Audera blēdīšanās ar dubulto samaksas iekasēšanu par veiktajām ārstnieciskajām manipulācijām.
Nupat nākusi klajā vēl nesmukāka lieta, kas liek domāt par to, ka mediķiem, pirms rīkot skaļas demonstrācijas, būtu nepieciešams noskaidrot, kāds tad ir viņu cunftes pārstāvju atalgojums. Ja Latvijas Onkoloģijas centra vadītājs (administrators) Lasmaņa kungs tiešām uzskata, ka no slimnīcas ārpusbudžeta ieņēmumiem pelnījis divos gados pats sev samaksāt vairāk nekā 50 tūkstošus latu, tad kaut kas nav kārtībā pašā medicīnas finanšu mehānismā. Ja arī medicīnas māsas un ārsti centrā no ārpusbudžeta ieņēmumiem saņēmuši piemaksas, tad kādi ir viņu faktiskie ienākumi? Vai vidēji 200 latu mēnesī, kā tiek lēsts Latvijā? Vadītājs min, ka piemaksas pie algas pat simtos latu saņēmušas gan medmāsas, gan ārsti. Minētais gadījums grauj ticību tam, ka sabiedrība tiek barota ar patiesajiem skaitļiem, kādi grozās medicīnas aprūpē. Līdzīgi, iespējams, notiek arī citās veselības aprūpes iestādēs. Neapšaubu, ka ir mediķi, kas tiešām saņem mazu atalgojumu, kaut arī godprātīgi strādā atbilstoši reiz dotajam Hipokrāta zvērestam. Tikai… slimnīcu biedrības priekšsēdētājs Kalēja kungs atzīst, ka katra slimnīca atrod “savu bonusu sistēmu”, kā piesaistīt strādājošos. Kārtējo reizi nākas pārliecināties, ka, pastāvot pašreizējai ekstensīvajai līdzekļu pumpēšanai medicīniskajā aprūpē, mēs dodamies arvien dziļāk purvā.
Pirmkārt, mediķiem pašiem jātiek skaidrībā, kādu katrs no viņiem patiesībā saņem atalgojumu. Ieskaitot pamatalgu, piemaksas (ja tādas ir), kā arī, neliekuļosim, pierēķinot klāt pacientu “pateicības”. Otrkārt, beidzot jātiek skaidrībā, kāda ir ārstējošā medicīnas personāla un administratīvā aparāta algu attiecība. Treškārt, jāieved kārtība, kādā tiek veikti valsts iepirkumi medicīnas vajadzībām. Ja nekas nemainās un arī turpmāk valsts budžetā ik gadu veselības aprūpei tiks iepumpēti kārtējie miljonu miljoni, mediķi, neceriet, ka nākamreiz, izejot ielas demonstrācijās, jūs sagaidīs līdzjutēju pūļi.
