Gribu pastāstīt par nesaprašanos ar savu ģimenes ārsti manas redzes dēļ. Saukšu viņu par Ž, jo nevēlos avīzē paust mediķes vārdu.
Gribu pastāstīt par nesaprašanos ar savu ģimenes ārsti manas redzes dēļ. Saukšu viņu par Ž, jo nevēlos avīzē paust mediķes vārdu. Turklāt poliklīnikas vadības atsauksmes par viņu bija labas.
Kad posos uz sanatoriju, man bija nepieciešama ārsta izziņa. Daktere atnāca, neizmērīja pat asinsspiedienu, bet par vizīti paprasīja trīs latus, jo tādi esot likumi, apdrošināšanas polises šādos gadījumos nederot.
Vēlāk, atnesusi vajadzīgo dokumentu, ārste izrādīja savu nevaļīgumu, novēlēja labu veselību un bija pa durvīm ārā! Ielūkojos papīrā, bet tur rakstīts: «Vājredzīga un ar atmiņas zudumiem.» Kaut ko taujāt bija par vēlu, jo nākamajā dienā bija jādodas uz sanatoriju.
Sanatorijā man tūliņ nozīmēja pavadoni, kā jau pieklājas vājredzīgam, kas var ieskriet sienā un turklāt neatceras, kurp iet. Paskaidroju, ka ārste laikam kļūdījusies.
Atbraukusi no sanatorijas, no savas ģimenes ārstes atteicos, jo uzskatu, ka viņas rīcība nebija īsti korekta, proti, nepārbaudot rakstīt, ka esmu vājredzīga. Tagad man ir cita ģimenes ārste, ar kuras darbu esmu apmierināta.
