Šovakar Ložmetējkalnā sprēgās ugunskurs, degs svecītes, skanēs mūzika un dziesmas. Aizrautīgākie jaunieši sniegā jau sacēluši teltis un lūko izjust vismaz tos klimatiskos apstākļus, kādos atradās mūsu strēlnieki.
Šovakar Ložmetējkalnā sprēgās ugunskurs, degs svecītes, skanēs mūzika un dziesmas. Aizrautīgākie jaunieši sniegā jau sacēluši teltis un lūko izjust vismaz tos klimatiskos apstākļus, kādos atradās mūsu strēlnieki. Ir pienākusi 85 gadu Ziemassvētku kauju jubileja. Ja skatāmies ar mūsdienu racionālo skatu, šis karš un kaujas ir viena vienīga traģēdija. Kāpēc bija jākaro? Kur vēl atrast labāku saimnieciskās un lielā mērā arī politiskās sadarbības partneri kā Vāciju, kas jau vairākus gadus Latvijas ārējās tirdzniecības bilancē pārspēj kādreiz mums tik svarīgo Krieviju?! Kur vēl atrast skaistākus, cilvēku savstarpējai mīlestībai piemērotākus svētkus par Ziemassvētkiem?! Verdzības septiņsimt gadi, baronu pirmās nakts tiesības, klaušas un lāsti aiziet arvien tālākā vēsturē, kas taču nekad neatgriezīsies.
Mūsdienās vairāk ir pieņemts runāt par upuriem, ko nesa gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš. Cik daudz ģimeņu, cik daudz latviešu vēl būtu pasaulē nācis, ja ne šī drausmīgā cilvēku kaušana! Devīze «Tava tauta nezudīs, ja tu iesi mirt par tautu» – tas mūsdienu kontekstā, šķiet, vairāk zīmējas uz teroristu pašnāvnieku morāli, nevis uz kaut ko Rietumu civilizācijā pieņemamu.
Taču līdzīgi saukļi atrodami gan strēlnieku pulku, gan Latvijas armijas vienību karogos. Un, kā liecina strēlnieku vēsture, tie nebija tukši vārdi. Profesors Edgars Andersons pamatīgajā pētījumā «Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture» raksta: «Vēsture liecina, ka pastāv tikai tās tautas, kurām ir spēcīga griba dzīvot, nacionālā un vienotības apziņa un kas grib un spēj aizsargāt sevi un savu zemi.» Teic jau arī, ka laimīga ir tauta, kurai nav varoņu, kurai dzīve rit normāli un nekādi ekstremāli pārvarējumi nav vajadzīgi. Droši vien tomēr lielāka taisnība ir E.Andersonam, ka bez šīs indivīdu spējas ziedoties mēs nebūtu pastāvējuši. Un tā mums ir jāsaglabā, lai varētu pastāvēt arī turpmāk.
Kā parādīja 1991. gada janvāra barikādes, ne jau vienmēr vēsturē lieli cilvēku upuri ir vajadzīgi, lai veiktu lielas lietas un galu galā atjaunotu savu valsti. Tomēr bez tautas izmisīgās drosmes stāties pretī saviem verdzinātājiem nekas no mūsu tomēr kaut cik cerīgās šodienas nebūtu iznācis.
