Vilces pagasts izvietojies Viduslatvijas zemienē Zemgales līdzenuma dienvidrietumos. Tur ir plašs ledāja gultnes pazeminājums, kura turpinājums uz dienvidiem ir Viduslietuvas zemiene.
Vilces pagasts izvietojies Viduslatvijas zemienē Zemgales līdzenuma dienvidrietumos. Tur ir plašs ledāja gultnes pazeminājums, kura turpinājums uz dienvidiem ir Viduslietuvas zemiene. Pagasta teritorijas virsma pārsvarā ir viegli viļņota. Vieglo viļņojumu tai piešķir vaļņveidīgu pacēlumu (drumlinu), rievoto morēnu un ieplaku mija. Vilces pagasta teritorija atrodas Zemgales drumlinu laukā, kas izveidojās ledāja Viduslatvijas mēles gultnē pirms vairāk nekā 13 tūkstošiem gadu (Ziemeļlietuvas jeb Linkuvas fāzes laikā). Tādējādi Vilces pagasta ainavas ir jaunākas par tām, kas atrodas dienvidos no Linkuvas vaļņa, piemēram, Šauļu apkārtnē.
Uz apkārtējā līdzenuma fona izceļas apmēram 10 km gara un 1,5 līdz 4 km plata josla starp Vilces pagasta centru un Žagari.
Tā ir īpaši nozīmīga un saglabājama tādēļ, ka ietver ne tikai kultūrvēsturiskas vērtības, bet arī savdabīgus ģeoloģiski ģeomorfoloģiskus veidojumus un ainavas, kam ir izglītojoša un estētiska nozīme.
Viļņotā līdzenuma virsmu saposmo 10 līdz 15 m dziļas kanjonveida upju ielejas. Tādas ir Svētei, Vilcei, Ķīvei, Rukuizei un Igatei. Viens no izteiksmīgākajiem ir Vilces un Rukuizes lejteces posms jeb tā sauktā Vilces grava. Dziļāko ieleju stāvajos pamatkrastos, līdzīgi kā Gaujas krastos Siguldā, atsedzas pirmskvartāra ieži. Piemēram, Vilces un Rukuizes upju krastos redzami augšdevona Famēnas stāva Mūru svītas smilšakmeņi un smilšaini dolomīti. Ieži izveidojušies pirms 355 līdz 360 miljoniem gadu (bruņuzivju laikmets) seklas un siltas jūras piekrastē. Tas ir laiks, kad Latvija atradās tuvu ekvatoram.
Vilces un Rukuizes ieleju pamatkrastu augšdaļā redzami arī devona iežu atrauteņi (blāķi) ledāja nogulumos. Tie ir izplatīta parādība kvartāra apledojumu apgabalos, tomēr ne bieži to tik labi un uzskatāmi var redzēt kā Vilces un citu Dienvidzemgales dziļāko upju ieleju krastos.
Pagasta rietumdaļā virzienā no Mūrmuižas uz Žagari pirmskvartāra virsmā ir ielejveida pazeminājums, kuru aizpilda ledājkušanas ūdeņu pārskalots un noguldīts materiāls – smilts, grants, oļi un laukakmeņi. 300 līdz 600 m platais ielejveida pazeminājums ar slīpumu Jelgavas virzienā ir arī savdabīga pazemes ūdens krātuve, kuras ūdeņi tiek izmantoti Jelgavas ūdensapgādē. Smilts, grants un rupjie drupu ieži, kas aizpilda šo pazeminājumu, veido virs tā vaļņveida reljefa formu virkni, kas literatūrā pazīstama kā Jelgavas – Žagares osu sistēma. Osu un osveida formu virsotnes paceļas 15 līdz 20 m virs apkārtējā viļņotā līdzenuma. Visaugstāk paceļas Augstaiskalns jeb Sila kalns (64,8 m virs jūras līmeņa), kas atrodas savstarpēji paralēlu izlocītu vaļņveida pauguru grupas rietumos. Šo pauguru grupas izcelsme vēl nav pietiekami skaidra.
Viļņotajam līdzenumam netipiskajās reljefa formās – upju ielejās un osveida pauguros – izveidojušās apvidū neparastas savdabīgas augsnes un augu valsts. Īpaši jāatzīmē priežu meži ar lazdām pamežā Sila kalna pauguru grupā. Ap 20 līdz 30 m augstie pauguru virsotnēs augošie koki vizuāli pastiprina pauguru augstumu.
Ģeologu skatījumā Vilces pagastā vēl ir daudz kā neparasta, diskutējama un izpētes vērta.
