Jaunībā Jānis Skrauplis ļāva sevi pierunāt palikt laukos, bet brieduma gados – uzņemties pagasta pašvaldības vadību
Nākamā pirmdiena būs pēdējā darba diena Sesavas pagasta pārvaldes vadītājam Jānim Skrauplim, kurš, sasniedzis 62 gadu vecumu, uz paša vēlēšanos dodas pensijā. Savu lēmumu pamatojot, viņš saka – jāuzlabo veselība un vajag dot vietu jaunajiem. Par pagasta pārvaldnieka amata pārņēmēju pašvaldībā vēl nav nolemts. Sesavā jūt viedokli, ka jaunajam pārvaldniekam jābūt kādam no vietējiem ļaudīm, kas labi pazīst savu pagastu. Tādam, kāds savā amatā bija Jānis Skrauplis.
Pagastmājā no griestiempilēja ūdens
Pirmspensijas darba nedēļas nogalē pagasta pārvaldnieks kārto lietas, kas saistītas ar remontiem skolā, Bērvircavas kultūras namā, kā arī jaunās pagasta bibliotēkas (tā top sabrukušā veikala vietā) pabeigšanu. Pašvaldības apsaimniekotās ēkas – skola, kultūras nami – Sesavā un Bērvircavā ir renovētas un siltinātas, tomēr visādu papildu darbu ir gana. Jānis Skrauplis atceras, ka pirms desmit gadiem, sākot vadīt pagastu, zemes ierīkotāja kabinetā no griestiem pilējis ūdens.
Deviņdesmitajos gados viņš bija viens no pirmajiem kolhoza «Padomju Jaunatne» speciālistiem, kurš no kopsaimniecības aizgāja un izveidoja zemnieku saimniecību «Lati». Tāds nosaukums bija tēva piecdesmitajos gados pirktajām lauku mājām. Jānim bija arī sava «tirgus ekonomikas pieredze» septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, līdztekus darbam kopsaimniecībā audzējot kāpostus, ko, piekraujot pilnu žiguli, veda uz tirgiem Krievijas lielajās pilsētās. «Lati» ne tikai savos simts hektāros attīstīja labības audzēšanu, bet arī Sesavas ciemā atvēra veikalu, konditoreju un kafejnīcu. Intensīvākajā darbības laikā uzņēmumā bija 17 darbinieku. Astoņus gadus Jānis Skrauplis darbojās arī Zemessardzē.
Auglīga zeme, bet maz darbavietu
Tomēr 2007. gadā «Lati» tika likvidēti. «Nav kam darbu zemnieku saimniecībā turpināt. Dēls Gatis ir tīrs pilsētnieks,» saka Jānis. Viņš piebilst, ka Gatis gan atšķirībā no viņa ir atjaunojis Krievijā ierēdņu sagrozīto dzimtas uzvārdu, kas patiesībā bijis Krauklis. Jānis Skrauplis domā, ka diezgan neiespējami būtu apvienot pagasta un savas zemnieku saimniecības vadīšanu. Abas lietas cilvēku paņem visu. Tā viņš izvēlējies darbu pašvaldībā.
Runājot par to, kā nodrošināt pagasta ilgtspējīgu attīstību, Jānis Skrauplis saka – vajadzētu jaunas darbavietas. Sesavas pusē, kur ir Latvijā auglīgākā zeme, sekmīgi attīstās zemnieku saimniecības – labības audzētāji. Taču tajās darba vietu ir maz. Pēc pagasta pārvaldnieka domām, vajadzēja pieņemt dāņu uzņēmēju priekšlikumu būvēt Lielsesavas galā pie Klāviem cūkkopības kompleksu. Tolaik uzņēmējiem bijusi doma, ka līdzās varētu tapt arī biogāzes ražotne, kas, pārstrādājot kūtsmēslus, ražotu elektrību un siltumu. Pēdējo savukārt bija iecerēts izmantot siltumnīcu kompleksā. «Tagad Klāvos ir mazās zemnieku saimniecības ar dažiem vai padsmit lopiem, kurām nav tālas perspektīvas. Taču «tautas balss» bija pret, un iecere neīstenojās,» saka Jānis Skrauplis. Viņaprāt, ja projekta attīstītāji būtu prasmīgāk komunicējuši ar sesavniekiem, rezultāts varēja būt cits. «Lietuvā, Linkuvā, kur esmu dzimis, līdzīgs cūku komplekss atrodas nepilnu kilometru no pilsētiņas, un dzīve rit normāli. Divas reizes gadā, kad mēsli tiek vesti uz lauka, tās smakas var pieciest. Turklāt tehnoloģijas jau attīstījušās tik tālu, ka mēslus zemē iespējams iestrādāt, pat virspusē neizsmidzinot,» spriež pieredzējušais vadītājs.
Linkuvas baznīcā kristīts
Staļinisko represiju laikos viņa vecākus Jāni un Apoloniju Skraupļus, kuri dzīvojuši pie Bauskas, Īslīces pagastā, kaimiņš, Bauskas milicijas priekšnieks, brīdinājis, ka vajag bēgt, jo ģimene iekļauta izsūtāmo sarakstā. Tādēļ viņi apmetušies Lietuvā, kur Linkuvas luterāņu baznīcā 1952. gadā dzimušais dēls Jānis ir kristīts. Latvijā ģimene atgriezās 1955. gadā, bet tad vairs ne Īslīces, bet Sesavas pagastā. Jaunībā Jāni saistījusi dzīve pilsētā, sapņojis pat kļūt par lidotāju. Taču, atgriežoties ar obligātā dienesta armijā, Jelgavā vairs nav bijis dzīvokļa, kur palikt. Tad Sesavas kolhoza «Padomju Jaunatne» priekšsēdētājs Edmunds Galviņš uzrunājis jaunekli, lai atgriežas savos laukos, studē Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā. Tā viņš arī laukos palicis un kolhozā no tehniskās apkopes meistara «uzdienējis» līdz kopsaimniecības galvenajam inženierim. Bijis arī aktīvs sabiedriskajā darbā. Sesavniece Līga Bērziņa atceras, kā septiņdesmitajos gados vietējie jaunieši ar Jāni Skraupli priekšgalā attīstījuši moto tūrismu un sportu.
Jauniešus nedrīkst atdot
Runājot par to, cik ilgi cilvēkam būtu jāstrādā valsts vai pašvaldību darbā, Jānis Skrauplis stingri nosaka: «Vadošā amatā ne vairāk kā līdz pensijas vecumam.» Viņaprāt, ir jānāk jaunajiem. «Citādi mēs jaunus, izglītotus cilvēkus zaudējam. Viņi aizbrauc uz ārzemēm, kur tos, protams, labprāt ņem pretī,» saka bez piecām minūtēm pensionārs. Kad «veselība būs savesta kārtībā», viņš domā strādāt kādu vienkāršāku darbu. Brīvajā laikā cer sakārtot savu senlietu kolekciju. Jānim Skrauplim ir hobijs vākt veco laiku darbarīkus, ko viņš bieži vien uzpērk lauku mājās. Arī šajos Jāņos dāvanā no draugiem saņēmis vērpjamo ratiņu. Otrs viņa hobijs ir ceļošana. Šogad plānots doties uz Armēniju un Sudānu Āfrikā. «Par ceļojumiem esmu stāstījis Sesavas pamatskolā ģeogrāfijas stundās,» saka Jānis Skrauplis, piebilstot, ka skolai Sesavā vajadzētu turēties vēl ilgi. ◆
Pagasta vadībā vajadzīgs kāds no savējiem Pēteris Sējāns, Jāņa Skraupļa draugs, kopā strādājuši kopš 1973. gada
◆ Abi esam sesavnieki, tikai katrs no savas pagasta malas. Kopā strādājām Edmunda Galviņa vadītajā kolhozā «Padomju Jaunatne» – tā bija labi nostādīta saimniecība. 1984. gadā, kad vecais priekšsēdētājs gāja pensijā, viņš par sava amata mantinieku izvēlējās mani un ieteica, lai no visiem saimniecības speciālistiem par vietnieku izraugos Jāni. Tajā laikā ražošanā biju kopā katru dienu.
Padomju laikā Sesavas pagastā, kur bija spēcīgas kopsaimniecības, ciema padomei bija maza nozīme, taču jaunajos laikos vietējās pašvaldības loma pieauga. Es negribu vainot nevienu iepriekšējo pagasta vadītāju, bet mums īsti negāja, kā vajag. Tad ar lielo pierunāšanu pagasta vadību uzņēmās Jānis. Arī Galviņš, ja bija kādi sarežģītāki jautājumi ar tehniku vai citādi, teica: «Nu, ko tad, Jāni! Vai tad nevar to traktoru sataisīt!» Jānis labāk par citiem spēja darba problēmās iedziļināties un paveikt uzdoto. Tāds viņš ir arī dzīvē. Lai gan darbojas komandā, viņam vajag visu izprast pašam. Vecos laikos bija labs apzīmējums – pagasta vecis. Par Jāni Skraupli saka – pagasta tētis. Viņš zina sesavnieku dzīves apstākļus, i ģimenes lietas, i ceļus, i skolu. Visi zina, ka pie viņa var nākt katrā laikā. Tāda amatpersonas pieņemamā laika ievērošana laukos vispār nav iespējama. Ceru, ka, izvēloties jauno pagasta pārvaldnieku, nevinnēs cilvēks ar labu CV no pilsētas, kas atbrauks, darbosies un darba beigās aizbrauks. Vajadzīgs kāds no savējiem.
