Latviešu tautas garīgo vērtību mantojums ir ievērojams, un to ir nepieciešams saglabāt, kopt un attīstīt.
Latviešu tautas garīgo vērtību mantojums ir ievērojams, un to ir nepieciešams saglabāt, kopt un attīstīt. Tas ir jādara ne tikai rajonu centros, pilsētās, bet jo īpaši laukos, kur mitinās daudz vecu cilvēku, kas ir kultūras vērtību nesēji no pagātnes uz šodienu, kur mīt cilvēki, kas bieži vien neredz daudz vairāk par savas mājas pagalmu, bet tas nenozīmē, ka viņu dvēsele ir nabadzīga. Gara nabadzība drīzāk draud tiem bērniem un jauniešiem, kas jau no bērnības aug vidē, kurai kultūras norises ir ierobežotas un gandrīz neaizsniedzamas apkārtējo apstākļu dēļ, pagasta naudas trūkuma vai neizdarības dēļ.
Lai gan finansējums ir niecīgs, kultūras dzīve pagastos turpinās
Mēs varam gribēt dziedāt ansamblī, dejot deju kolektīvā, spēlēt orķestrī, un ir labi, ja tepat netālu ir kāds nams, uz kuru atliek tikai aiziet, lai pieteiktos un savu vēlēšanos pārvērstu realitātē, bet, ja šāda nama, organizācijas vai kopas nav, ja blakus nav tikpat radošu un darboties gribošu cilvēku, tad mūsu vēlēšanās kļūst aizvien blāvāka, un, ja vēl apkārt valda pavisam liela bezcerība, naudas trūkums, bezdarbs, tad vēlme darboties kultūras jomā ne tikai paliek otrā plānā, bet izsīkst pavisam.
Vai tik bezcerīga situācija ir pagastos? Galvenā valsts kultūras inspektore Dzintra Zimaiša atzīst, ka kultūras aktivitātes nav apsīkušas un katrā pagastā, ja arī tajā nav kultūras nama, kaut kas notiek. Galu galā, ja vēlme ir tik stipra, bet pagastā nav kultūras nama, nav tāda kolektīva, kurā gribētos iesaistīties, bet garais ceļš uz citu ciemu šķiet pārāk nogurdinošs, tad drīzāk vaina jāmeklē nevis neaktīvajā pagasta kultūras dzīvē, bet gan paša gribā.
Kultūru pagastos uztur nevis nauda, bet morālais atbalsts
Kopš padomju laikiem kultūras jomā daudz kas ir mainījies, dažos pagastos kultūras nami ir iznīkuši, citviet tie ir saglabājušies, bet mainījuši savas aktivitātes. Nu vairs nauda kultūras jomai netiek piešķirta centralizēti, un lielākoties pagasti paši atbilstoši savām iespējām finansē vienu vai otru pasākumu, kuru izdošanos nekad nevar pilnībā garantēt.
Lielākoties pagasti atalgo darbiniekus – vienu vai vairākus, palīdz uzturēt telpas, sedzot komunālos maksājumus, bet pasākumiem līdzekļi vai nu nemaz netiek piešķirti, vai arī tas tiek darīts minimāli.
Līdztekus līdzekļiem, ko piešķir pagasts kultūras iestādēm, ir iespējams nedaudz pelnīt, gan izīrējot telpas, gan arī rīkojot pasākumus, no kuriem var gūt peļņu.
Tieši tā mēģina rīkoties Vircavas Tautas namā, kura vadītāja Sarmīte Sustrupe atzīst, ka bez pagasta palīdzības un pozitīvās attieksmes viņiem klātos daudz grūtāk. Šeit tiek meklēti sponsori pat politisko partiju vidū, un meklējumi vainagojas panākumiem.
Kultūras dzīvi pagastos kopā ar pagastu radošajiem darbiniekiem koordinē rajona kultūras centrs. Tiek organizēti semināri, izbraukumi. Un to, cik veiksmīga ir sadarbība ar rajona kultūras centru, galvenokārt nosaka paša pagasta vēlme darboties ar to kopā, turklāt, kā apgalvoja Vircavā, rajona kultūras centrs nekad nav atteicis palīdzēt.
Rajona kultūras pasākumu rīkošanai gadā tiek piešķirti apmēram četri tūkstoši latu, kas pietiek tikai divu lielu pasākumu realizēšanai, tomēr niecīgā finansējuma dēļ kultūras aktivitātes pagastos nav apsīkušas, un par to ir jāpateicas ne tikai pagastu priekšsēdētājiem, bet arī kultūras darbiniekiem un visiem tiem cilvēkiem, kas vēlas kultūras aktivitātes saglabāt, kas ar savu lielo gribasspēku tomēr cenšas sniegt pārējiem to kultūras devu, kas garīgi baro cilvēku.
D.Zimaiša uzskata, ka kultūras darbiniekiem ir jādzīvo esošajos apstākļos, ir jāspēj domāt un rīkoties arī ar to pašu nelielo finansējumu.
– Naudas trūkums mobilizē. Ir jau vienkārši darīt, ja viss ir dots, bet, ja naudas ir mazāk, tad cilvēki ir spiesti padomāt un «izgrozīties». Kultūras darbiniekos rodas spīts, un rezultātā – jo vairāk prasa, jo vairāk arī izdara, – uzskata Zimaišas kundze.
Liela nozīme, viņasprāt, ir sadarbībai ar pagasta Padomi. svarīgs ir tieši morālais atbalsts, jo materiālie apstākļi daudzviet ir ļoti grūti. Kultūras darbinieks dzīvo no smaida, no paldies, no uzmundrinājuma un daudz mazākā mērā no atlīdzības naudā.
Kultūras dzīvē pagastos aktīvāk piedalās pensionāri un jaunieši
Darboties griboši ļaudis ir bijuši visos laikos. Visbiežāk tie ir dažādu vecumu cilvēki, kam ir svarīgi savā brīvajā laikā iegūt pēc iespējas vairāk garīgo vērtību. Tomēr aktīvākie kultūras norišu atbalstīšanā ir jaunieši un pensionāri.
Vircavā pasākumi tiek rīkoti visām vecuma grupām. Jauniešu un bērnu kultūras sarīkojumi notiek ciešā sadarbībā ar skolu, tiek rīkotas gan tematiskas tikšanās, gan arī jauniešu klubiņa vakari, arī bērnu diskotēkas, bet pensionāriem reizi mēnesī ir iespēja satikties, parunāties, uzaicināt kādus viesus uz saviem klubiņa «Atvasara» vakariem, kā arī braukt ekskursijās. Kā atzina Tautas nama vadītāja, grūtāk kultūras pasākumos ir iesaistīt vidējo paaudzi, kas pārsvarā ir aizņemta darbā, bet arī par šā vecuma pārstāvjiem tiek domāts: tiek rīkotas tikšanās ar dažādiem interesantiem cilvēkiem. Ziemā vircavieši kopīgi brauc uz teātra izrādēm, bet vasarā ir iespēja doties uz Zooloģisko dārzu.
Tomēr ir arī tādi pagasti, kur dažādu iemeslu dēļ kultūras dzīve ir trūcīga. Kā vienu no klusākajiem pagastiem kultūras jomā D.Zimaiša minēja Svētes pagastu, kur ir diezgan maz aktivitāšu. Daļēji tam par iemeslu ir pagasta tuvums Jelgavai.
Pretēja situācija ir Glūdā, kur kultūras darbinieki strādā komandā ar pagasta Padomi, tiek rīkoti interesanti un saistoši pasākumi, un tas arī ir viens no kritērijiem, kāpēc Glūda ir atzīta par sakoptāko pagastu.
Lai arī Jaunsvirlaukā nav kultūras nama, kultūras dzīve tajā nav apsīkusi: tā tiek uzturēta gan ar skolas, gan ar Padomes starpniecību, darbojas pašdarbības kolektīvi, tāpat ir sakopti kapi, kas arī ir kultūrvēsturisks objekts pagastā.
Drīz arī Elejai būs savs kultūras nams. Līdz šim šajā pagastā kultūras norisēm ir bijušas piemeklētas telpas, bet paredzams, ka nākotnē bijušā universālveikala telpās tiks iekārtots liels kultūras centrs. Cenās nekad nav bijis kultūras nama, bet D.Zimaiša atzina, ka arī bez tā viņi itin labi tiekot galā. Kalnciemā kādreiz kultūras nams bija tālu no centra, bet tagad ir atrastas piemērotas telpas kopā ar bibliotēku, kas ir tuvāk centram.
Lai gan Lielplatone ir mazs pagasts, tajā ir daudz pašdarbnieku, ir divi deju kolektīvi, koris, vokālais ansamblis. Arī Līvbērzē daudzie pašdarbnieki atdzīvina kultūras dzīvi, lai gan, līdzīgi kā citur, arī viņiem trūkst naudas. Ozolnieku Tautas nams pašlaik funkcionē diezgan labi, tomēr, kā atzina tā vadītājs Raitis Krūmiņš, izdzīvošanai pietiek, bet uzplaukt nav iespējams. Platonē kultūras nams iznīkst, jo nepieder pagastam. Savukārt Sesava ir vienīgais pagasts ar divām kultūras iestādēm, kuras uztur pagasta Padome, un abi iedzīvotājiem ir nepieciešami. Sidrabenē kultūras darbinieks brauc no Garozas un strādā piemeklētās telpās, tas ir viens no pagastiem, kurā tika uzskatīts, ka kultūru varēs aizstāt skola. Nopietns kultūrvēsturisks objekts Sidrabenē ir prezidenta Čakstes mājas «Auči». Valgundē kādreizējo divu kultūras namu vietā vairs nav neviena, iznīkuši ir arī kolektīvi. Pagastā darbojas viens kultūras darbinieks uz pusslodzi, bet gada lielākais pasākums notiek ziemā – tā ir Strēlnieku atceres diena Ložmetējkalnā. Vilce kā pierobežas pagasts ir samērā aktīvs – gan aicina pie sevis kolektīvus, gan atbalsta arī savus pašdarbniekus. Zaļeniekos ir lielas finansiālās problēmas, tādēļ aktivitātes ir pierimušas. Kā pastāstīja Zeļenieku kultūras nama vadītājs Uldis Neibergs, šogad finansējums ir samazinājies. vairs netiek rīkotas diskotēkas, jo tas nav izdevīgi, ziemā parasti tiek organizēti pensionāru vakari, bet tagad viss ir nedaudz pieklusis, tomēr tas vēl neliecina par pilnīgu panīkumu, jo uz Kristīņu dienu tiek organizēta balle saliņā, un U.Neibergs cer uz iedzīvotāju atsaucību.
Lai pagastā uzturētu pašdarbības kolektīvus, ir vajadzīgi samērā lieli līdzekļi, bet D.Zimaiša domā, ka tas ir vajadzīgs, jo pašdarbnieki ir katra pagasta «stute», tie ir cilvēki, uz kuriem var paļauties.
Un, ja pagastā vēl darbojas kāds kolektīvs, tas nozīmē, ka kultūras dzīve nav apsīkusi, ka ir cilvēki, kas vēlas radoši darboties, sevi apliecinot un pilnveidojot.
Daudzviet kultūras darbinieki strādā piemeklētās telpās, un tikai desmit Jelgavas rajona pagastos no sešpadsmit ir kultūras nami, tomēr tas nav kultūras dzīves intensitātes rādītājs. Ēkas, kurās atrodas kultūras nami, lielākoties ir novecojušas, un tām ir nepieciešams remonts. Tam, protams, trūkst līdzekļu.
Ja kultūras dzīve nav apsīkusi, tiek domāts arī par kultūrvēsturisko vērtību apzināšanu, kā arī par iespējamo tūrisma attīstību pagastā.
Organizējot kultūras dzīvi pagastos, ir jāņem vērā valsts mēroga svētki, skates, svinamās dienas, kā arī tiek domāts, lai visiem mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem būtu iespēja parādīt sevi, uzstāties.
Pagastu kultūras dzīves
attīstības perspektīvas
Kultūras centri veidojas noteiktās vietās, un tie nav pārvietojami, jo to uzturēšanas pamatā ir tradīcijas un paradumi. D.Zimaiša uzskata, ja pagasti tiks apvienoti un tiks mēģināts pārveidot arī kultūras dzīvi, pārvietojot centrus, reforma var ciest neveiksmi. Tā vēl padomju laikā Jaunsvirlaukas pagastā tika uzcelts jauns, liels kultūras nams Vecsvirlaukā, bet cilvēki uz turieni nebrauca, teātri spēlēja vecā, sabrukušā, aukstā ēkā. Jaunais kultūras nams nomira vēl nepiedzimis.
– Latvijā nav valsts mēroga kultūrpolitikas, ir tikai nostādnes, – uzskata D.Zimaiša. – Nav likuma, kas aizsargātu kultūras vērtības, tautas mākslas kolektīvus. Ja nebūtu kultūras fanātiķu darbinieku, ja nebūtu pašdarbnieku, ja nebūtu latviešu tautas vajadzības kaut ko radoši darīt, tad kultūras jomā iestātos panīkums. Bet tā nav, jo kultūra ir kā nezāle, ravē, kā gribi, tā nav iznīdējama. Tas tagad ir ļoti labi redzams. Ja viss iet labi, tad ir iespēja, ka kaut kas arī iznīkst, jo paliek neinteresanti, bet tiklīdz ir grūtāk, rodas pretspars. Tieši to var tagad redzēt kultūras jomā.
Šā iemesla dēļ D.Zimaiša uz kultūras dzīves attīstību pagastos raugās pozitīvi. Viens no iespējamiem modeļiem, kā pārvarēt līdzekļu trūkumu, ir kopīgu pasākumu rīkošana, sadarbojoties vairākiem pagastiem. Tā tiek piesaistīts gan vairāk dalībnieku, gan arī vairāk apmeklētāju, līdz ar to ir iespējams nodrošināt vairāk līdzekļu kultūras dzīves attīstībai.
Kā vienu no šādiem pozitīviem piemēriem D.Zimaiša minēja divu Jelgavas pagastu – Glūdas un Līvbērzes – un divu Dobeles pagastu – Bērzes un Jaunbērzes – sadarbību. Kad ir apzinātas katra pagasta kultūras dzīves stiprās un vājās puses, var redzēt, kā ir iespējams sadarboties. Glūdā ir Mūzikas skola, bet Jaunbērzē varētu atvērt Mākslas skolu, tādā veidā nodrošinot radošas attīstības iespējas abos pagastos.
– Nākotnē kultūras pasākumi būs lielāka mēroga, tiks aptverti varbūt ne tikai vairāki pagasti, bet pat rajoni, – sacīja Dzintra Zimaiša. Tas būs lētāk organizatoriem un interesantāk cilvēkiem. Tā jau būs novadu kultūra.
Tas, kā pagastos kultūra attīstīsies, nav atkarīgs vienīgi no piešķirtās naudas daudzuma, bet noteicošie ir un paliek cilvēki, kas vai nu gribēs, vai negribēs atbalstīt kultūras aktivitātes. Kultūras jomā strādājošo cilvēku entuziasms un latviešu tautas vajadzība darboties – tie ir divi nosacījumi, bez kuriem kultūra nespēs pastāvēt. diemžēl tā nav joma, kurā iespējams gūt lielu peļņu, tāpēc kultūras darbiniekiem ir jāsaglabā sava spīts un jāmeklē vairāk sadarbības iespēju. tad arī naudas trūkums nebūs šķērslis kultūras attīstībai pagastos, un cilvēki nekļūs garā nabagi.
