Nekas tāds, kas nenotiktu arī citās nedēļās, šajā nav piedzīvots.
Nekas tāds, kas nenotiktu arī citās nedēļās, šajā nav piedzīvots. Kā vienmēr, pirmdien un ceturtdien man bija apmeklētāju pieņemšanas diena. Tad vienmēr jābūt uz vietas līdz septiņiem vakarā un jāuzklausa, kas pagasta iedzīvotājiem uz sirds. Un, kā vienmēr, visvairāk bija jārisina Platones iedzīvotāju sasāpējušie sadzīves un sociālie jautājumi. Lai cik man nācies parunāties ar citu Latvijas pagastu vadītājiem, tieši šie jautājumi visur ir akūtākie. Un tomēr, kad aicinu: “Labi, palīdzēsim! Tikai nāciet mazliet pastrādāt arī pagasta labā!”, vairums palīdzības lūdzēju nenāk vis. Cilvēki uzskata, ka palīdzība viņiem pienākas, tieši tā – pienākas. Un viņiem nav nekas jādod pretim. Ne pagastam, ne tā ļaudīm. Nav noslēpums, ka pārsvarā tādiem cilvēkiem ir problēmas ar alkoholu. Uzskatu, ka normālu darbu varētu dabūt visi, kas vien vēlas strādāt. Pēc statistikas datiem, pagastā, protams, ir bezdarbnieki, tomēr tie ir tādi, kas, kā jau minēju, negrib strādāt vai arī ir aizmirsuši, kā tas jādara. Lūk, kaut tūlīt var doties pelnīt naudu stādaudzētavā “Dimzas”, paju sabiedrībā “Lielvircava” pašlaik ļoti trūkst celtnieku un lauku darbu strādnieku. Jocīgi, ka darbinieki jāmeklē citos pagastos. Piemēram, firmā “Moda koks” no 45 strādniekiem tikai nedaudz vairāk par desmit ir Platones iedzīvotāju.
Daudz domu rosījās ap un par administratīvi teritoriālo reformu un novadu veidošanu. No vienas puses, Platones pagasts jau trešo gadu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda nesaņem līdzekļus, mums nav arī lielu kredītu bankās. Finanšu ziņā novads ar kādu citu pašvaldību varbūt nebūtu jāveido. No otras puses, ne es, ne pagasta deputāti nav pret lielāku novadu. Daudzu projektu īstenošanai mūsu rokas ir “par īsām”. Kaut vai ūdens apgāde. Šis projekts ir iekļauts Zemgales reģionālajā attīstības plānā, un, ja būtu vienoti vismaz trīs četri pagasti, tas būtu “pavelkams” daudz vieglāk.
Pie mājas, kurā dzīvoju, plešas liels zāliens, kura apkopšanai veltu visu savu brīvo laiku. Pagasta iedzīvotāji smejas, ka esmu izveidojis īstu angļu mauriņu. Patīkami, ka mūsu māja šāgada rajona Padomes rīkotajā konkursā par sakoptāko sētu saņēma laureāta balvu. Šodien gan paņemšu brīvdienu mauriņa kopšanā. Jāaizbrauc apraudzīt vecās sēņu vietas Emburgas pusē. Ceru, ka bez baraviku un “apšu kungu” mērces nepalikšu. Drīz jau jābūt arī cūcenēm, kuras katru gadu cenšos sasālīt ziemai.
