1945. gada 5. februāris. Šai datumā no Jelgavas uz Krieviju devās pirmais pēckara ešelons ar arestētajiem.
1945. gada 5. februāris. Šai datumā no Jelgavas uz Krieviju devās pirmais pēckara ešelons ar arestētajiem.
Pilsēta gulēja drupās. Cilvēki centās staigāt tikai diennakts gaišajā laikā, no krāsmatām bija attīrītas nedaudzas ielas. Pils ar izdegušiem logiem skatījās Lielupē. Aiz Dobeles vēl plosījās kara liesmas. Bet Jelgavā, bijušajā Izstādes laukumā, barakās jau dzina arestētos, gatavojot viņus aizvešanai. Tur ievietoja tos, kas palika Dzimtenē, apzinoties, ka neko ļaunu nav darījuši, nav ņēmuši rokās ieroci un pretojušies vēlreiz atnākušajai varai.
Lai nogādātu barakās, nevajadzēja daudz. Pietika, ja apmeloja kaimiņš, kas apskauda. Tika meklētas ziņas par to, kas biji Ulmaņa laikā, ko darīji vācu laikā. Dažus atveda tikai tāpēc, ka jaunās varas pārstāvim bija iepaticies dzīvoklis ar nesadegušo iedzīvi.
Katrā lopu vagonā tika sadzīts vairāk nekā četrdesmit cilvēku. Vagona galā bija no dēļiem sasistas divstāvīgas nāras, plaukti. Mazie lodziņi pie paša jumta – aizrestoti un vēl aizpīti ar dzeloņstieplēm. Pie durvīm grīdā – neliels caurums ar reni. Tas nekas, ka kopā sievietes un vīrieši, veci cilvēki un bērni. Vidus pret durvīm – tukšs. Nekādas krāsniņas, pat ūdens trauka ne. Kad vagonā bija vajadzīgais cilvēku skaits, aizslēdzās durvis, iestājās krēsla un pilnīga bezcerība. Cilvēki gaidīja savu likteni. Kurp vedīs, neviens nezināja. Neviens nezināja, ko nesīs rītdiena un kas būs pēc tās. Visi saprata, ka dodas bezgalīgā ceļā pretī iznīcībai.
Jau kuro dienu aizvien dziļāk Sibīrijā līda iekšā ešelons. Kļuva aizvien aukstāks. Velti mazie bērni lūdzās mammītei maizīti un nesaprata, kāpēc tās nav. Jaunās dzīvības dzisa kā sveces vējā, un māte nespēja palīdzēt. Vietās, kur piestāja vilciens, palika mirušie, jo nebija ar ko un arī laika apbērēt. Mātes aiz šausmām juka prātā. Vīri ciešāk sakoda zobus un nemanot nosirmoja.
Cilvēki laizīja apsarmojušās vagona metāla daļas. Kas tad bija šī dzeltenā sarma? Vagonā esošo izelpojumi, izgarojumi, smaka no vietas, kur visi iet kārtoties. Tomēr cilvēki to laizīja, lai tikai piliens valgmes tiktu uz mēles.
Kad gandrīz pēc mēneša vērās durvis galapunktā, daudzi nespēja izkāpt. Tos apsargi vienkārši izsvieda sniegā blakus vagonam kādas dzelzceļa stigas malā. Tikai nākamajā dienā atbrauca pajūgi. Ragavās sakrāva atbraucēju mantas un pavisam nevarīgos, pārējiem bija jāseko pajūgiem pa dziļo sniegu un jārij stindzinošais gaiss. Arī tur, kur viņus atveda, bija tikai pussagruvusi ēka vai pagrabs, pusnojaukta, dūmojoša krāsns, kuru nebija ar ko kurināt.
Sākās atvesto vergu gaitas. Viņiem bija tikai kailā dzīvība. Un tomēr par spīti tam, ka visiem bija jāaiziet bojā, daļa atgriezās savā Dzimtenē, lai arī te tiktu apspiesti.
Aizvien mazāk paliek cilvēku, kas to ir izcietuši. Bet notikušais nav aizmirsts un, kamēr vēl būsim mēs, represētie, netiks aizmirsts.
Represētais G.Bullis
