Vakar vārdadienu svinēja Lolitas un Vitoldi.
Vakar vārdadienu svinēja Lolitas un Vitoldi.
Ja Pārlielupē pie vecās rūpnīcas RAF pamanāt solīdu vīru labākajos gados tīrā, rūpīgi izgludinātā kreklā ar kaklasaiti vai arī jums pabrauc garām mundrs velosipēdists, kas ir ceļā uz savu ģimenes mazdārziņu, iespējams, šis cilvēks ir Vitolds Beķeris. Viņš Jelgavā dzīvo gandrīz trīsdesmit gadu. Tik ilgi viņš arī nostrādājis par korespondentu ziņu aģentūrā “Latinform” un vēlāk arī “Leta”. Četri žurnālista gadi Vitoldam pagājuši septiņdesmito gadu Jelgavā laikrakstā “Darba Uzvara”.
Vitolds nāk no desmit bērnu ģimenes, kur pašam vien vajadzēja rast līdzekļus, lai dzīvē tiktu uz “zaļāka zara”. 1956. gadā jauneklis atgriezās no obligātā militārā dienesta (tas Vitoldam gadījās Klusā okeāna krastā), sāka strādāt meliorācijā. Deviņus gadus mācoties neklātienē, viņš beidza vidusskolu un augstskolu.
Kas žurnālista darbā devis lielāko gandarījumu? Apraksti par cilvēkiem. Tie, kas iet no sirds uz sirdi. Prātā palikuši arī kuriozi. Reiz viņš kopā ar fotogrāfu Vladimiru Stanovenko krita nežēlastībā būvdetaļu rūpnīcā. Tur tikušas nobildētas divas labas strādnieces, turklāt arī draudzenes. Taču redakcijā sarunājuši tā, ka abas kopā vienā avīzes numurā neliks. Vienu foto pataupīs rakstam, kas par rūpnīcu tiks publicēts nedēļu vēlāk. Taču strādniece, kuras bilde ar pirmo rāvienu nebija avīzē ievietota, tiklīdz ieraudzīja, ka draudzene nez kāpēc avīzē iegājusi bez viņas, sacēla traci un pat aizgājusi no darba. Tad nu rūpniecības direktors ar žurnālistu Beķeri vairs nav gribējis runāt.
Nav šaubu, ka padomju laikā žurnālistika deģenerējās, taču arī tagadējo sensāciju meklēšanu Vitolds diez ko neatzīst. “Ja es uzlikšu jaunu skaistu šlipsi, par to neviens nerakstīs. Taču, ja mana šlipse būs šķībi, tad gan pētīs un analizēs,” tēlaini piebilst vārdadienas gaviļnieks.
