Tāda sīka problēmiņa – četras dienas atstāt cilvēkus bez pasta sūtījumiem un nelikties par to ne zinis, it kā nekas nebūtu noticis. Tikmēr laukos cilvēki vairākas dienas cilpo līdz pastkastītei cerībā saņemt ilgi gaidīto avīzi. Paiet viena diena, otra, trešā, bet avīzes kā nav, tā nav. Cilvēkiem par tādu attieksmi ir visas tiesības būt nikniem. Daudzajiem valgundniekiem tiek skaidrots, ka saslimušajai pastniecei nav iespējams atrast aizvietotāju, tādēļ cilvēkiem vai nu jāpaciešas, vai pēc avīzes uz pasta nodaļu jāiet pašiem. Tik vienkārši! Cik ilgi ciesties, netiek skaidrots, un vispār kāda velna pēc tāda nostāja, ja cilvēks par preses piegādi ir samaksājis avansā, jau to abonējot? Vai pasts kādreiz ir atlaidis arī savu pakalpojumu uzcenojumus klientiem? Pēc sarunas ar uzņēmuma administrācijas pārstāvjiem māc šaubas, vai Rīgas priekšnieki par to, ka tālajā pagastā jau teju nedēļu nesaņem pastu un slimajai pastniecei nav iespējams atrast aizvietotāju, maz zināja. Pasta preses pārstāve un Abonēšanas daļas vadītāja neko tādu dzirdējušas nebija. Pēc «Ziņu» iejaukšanās problēma tika atrisināta pāris stundu laikā, savu neizdarību iedzīvotājiem kompensējot vien ar neizteiksmīgu atvainošanos. Ja reiz pastam tik grūti klājas un viss samazināts tik tālu, ka trūkst slima pastnieka aizvietotāja, varbūt ir vērts apsvērt domu atgriezties pie pasta baložiem. Mūsdienās reti kur laukos cilvēki abonē vairāk par vienu diviem izdevumiem. Balodim nenāktos par darbu maksāt, ja tas saslimst vai ceļā nomirst, tā vietā nosūta citu, benzīns arī nav jālej. Skat, un pasts varētu atgriezties pie ziedu laikiem un izdevumu ietaupīšanas. Ja tā būtu pasaka, varētu pasmieties, bet, šķiet, nokaitinātajiem valgundniekiem šoreiz smiekli nemaz nav prātā.
