Deviņdesmito gadu sākumā, kad, atjaunojoties Latvijas valstij, īpašnieki un viņu mantinieki atguva savu padomju laikā noziedzīgi atņemto zemi, Zebrenes pagasta «Vanagu» saimnieku Apolonijas un Aleksandra Šalkovsku 44 hektāri nonāca tikai viena tiešā mantinieka – viņu mazdēla pašvaldības kapitālsabiedrības «Dobeles namsaimnieks» valdes locekļa Jāņa Audzēviča – īpašumā. Pārējiem pieciem tiešajiem mantiniekiem – Šalkovsku meitām Apolonijai Vikštrēmai un Valērijai Rumbai, kā arī trīs viņu bērniem – no vecāku un vecvecāku īpašuma nepieder nekas. Policija atzīst, ka juridiski viss noticis likumīgi, taču morālā puse paliek problemātiska. Jau vairākus gadus dzimtā ir saasinātas attiecības. Zemes vienīgais mantinieks tās arī nesteidzas risināt, piebilstot, ka tam vēl nav pienācis laiks.
Tikai četras apdzīvotas mājas ir Skujaines ciemā, kas atrodas Jelgavas–Auces šosejas līkumā, pusceļā starp Kroņauci un Penkuli. Autobusu pietura pat nesaucas šā ciema vārdā, bet gan – Apguldes pagrieziens. Varētu domāt, ka cilvēki, kuri dzīvo tik mazā, ciešā kopībā, ir ļoti vienoti. Taču vēl padomju laikos būvētajā 18 dzīvokļu trīsstāvu mājā «Upeslīči» trešajā stāvā dzīvo divas jau cienījama vecuma māsas Valērija Rumba un Jāņa Audzēviča māte Virgīnija Plaude, kuras savā starpā īsti nesarunājas. Māsu saspīlētajās attiecībās Valērijas pusē ir arī jaunākā māsa jelgavniece Apolonija Vikštrēma. Māsas ir kara laika bērni, kopā Zebrenes pagasta «Vanagos» augušas, dzīvojušas aviācijas bumbas pussagrautā mājā, kā arī pārdzīvojušas neskaitāmas citas tā laika grūtības. Mūža otrajā pusē viņas izšķīra no vecākiem mantotā «Vanagu» zeme. Jāpaskaidro, ka māsu vecāki, sūri grūti strādājot, trīsdesmitajos gados iegādājās «Vanagus» ar tiem piederošajiem 44 hektāriem. Saimniecībā viņi sēja labību, audzēja lopus. Kolhozu laikā īpašums tika atņemts, un galu galā ģimene no vecās dzīvesvietas aizgāja. Līdz Latvijas valsts atjaunošanai bija palikusi tikai zeme, pussagrautā māja, kā arī savulaik lepnā kūts nojauktas.
Labāk maksāt graudā un savējam
Deviņdesmitie gadi, kad tūkstošiem ģimeņu atguva padomju laika nacionalizācijā nolaupīto, saistījās ar rindām arhīvos, arī tiesās, pašvaldību zemes komisijās, kur tika noskaidrota mantinieku pēctecība, vecās zemes robežas un citi nozīmīgi jautājumi. Mantojuma atgūšanas izdevumus daļēji sedza valsts, taču par dažiem pakalpojumiem (piemēram, mantotās zemes sadalīšana starp mantiniekiem) bija jāmaksā arī pašiem. A.Vikštrēma stāsta, ka deviņdesmito gadu sākumā, pelnot lielāku pensiju, smagi strādājusi fermā Dzirniekos, kā arī rūpējusies par bērniem un māti, kas dzīvoja pie viņas dzīvoklī Jelgavā. «Es sapratu, ka mantojuma kārtošana, mērniecības pakalpojumi ir diezgan dārgi, un ieteicu radiem, ka nevajadzētu mums nolīgt svešu cilvēku, bet gan tās lietas varētu uzticēt Jānim Audzēvičam, kurš, būdams LLU students, pa reizei nāca arī pie vecāsmātes pusdienās,» atceras Apolonija. Viņa piebilst, ka pēc viņas ieteikuma atlīdzība māsas dēlam par šiem pakalpojumiem būtu zemes dalīšana nevis trīs daļās (katrai māsai sava), bet četrās. Ceturtā daļa tad pienāktos lietu kārtotājam J.Audzēvičam, kurš pēc augstskolas beigšanas vairākus gadus nostrādāja Valsts zemes dienestā. Tā Zemgales nodaļas vadītājs Tālivaldis Zvaigznons viņu atceras kā uzcītīgu un atbildīgu darbinieku.
Policija atsakās palīdzēt
A.Vikštrēma, kā arī viņas māsa V.Rumba stāsta, ka ar pārliecību, ka arī viņas un viņu bērni ir «Vanagu» mantinieki, nodzīvoja divdesmit gadu. Ik pa laikam vecākās māsas dēls Jānis esot stāstījis, ka «Vanagu» zeme viņam nekādus ienākumus nedod, esot smagi darboties ar nomniekiem. Patiesība abām jaunākajām māsām atklājusies pirms diviem gadiem, kad pēc kādu paziņu ieteikuma A.Vikštrēma nolīgusi advokātu, lai painteresētos, kāda tad izskatās «Vanagu» zemesgrāmata. «Es tikko nenoģību, uzzinot, ka mums ar Valēriju no vecāku zemes nepieder nekas,» saka Apolonija.
Pēc šīs patiesības noskaidrošanas jaunākā māsa runājusi ar Jāni. Viņš piedāvājis turpmāk dalīties zemes nomas maksā, katrai maksājot simt latu gadā. Taču tantes no šiem «nabaga grašiem» atteikušās. Kopš tā laika attiecības radu starpā ir saspīlētas. Jūtoties apkrāpta, A.Vikštrēma vērsusies arī policijā, taču sūdzība noraidīta nozieguma sastāva trūkuma dēļ.
«Vainīga esmu es, nevis dēls»
Glīti uzkopts ir «Vanagu» saimnieku vecākās meitas V.Plaudes dzīvoklītis Skujaines ciema «Upeslīčos». Runājot par mantotās zemes lietu, viņa izplūst asarās, taču stāstīt grib vēl un vēl. «Es tagad esmu tā zagle, bet māsas labās. Savu vainu atzīstu, taču viss nebija tik vienkārši,» raudādama saka Virgīnija. Viņa stāsta, ka ne māsas, ne viņa pati deviņdesmito gadu sākumā par mantojamo zemi pienācīgi neinteresējušās. Pirms divdesmit gadiem nu jau mirušais vīrs viņai teicis, ka pienācis pēdējais brīdis, kad veco īpašnieku mantinieki var pieteikties, un pats arī iesniegumu steigā nodiktējis. «Māsas toreiz nepieteicās, tādēļ arī palika bez mantojuma,» nožēlo V.Plaude. Viņa piebilst, ka tolaik kādā sarunā ieteikusi zemi noformēt arī uz māsas Valērijas meitas Daces vārda (Valērija un Virgīnija kādu laiku «Upeslīčos» dzīvojušas vienā dzīvoklī). Taču Valērija no tā atteikusies, piebilstot, ka Virgīnijas dēls Jānis īpašuma lietās ir zinošāks. «Kaut es šo pieteikšanās termiņu būtu nokavējusi, varbūt tagad attiecības būtu normālas!» iesaucas Virgīnija. Viņa piebilst, ka sliktas attiecības ir arī ar 45 gadus veco dēlu, kurš zemi taisnīgi dalīt atsākās.
Dobeles policistu lēmumā par atteikšanos sākt kriminālprocesu minēts, ka J.Audzēvičs gan gluži ne pēdējā brīdī, proti, 1991. gada 17. jūnijā, parakstījis iesniegumu par īpašuma tiesību atjaunošanu uz vecvecāku zemi. Pamatojoties uz šo iesniegumu, 1995. gada 28. decembrī visa «Vanagu» zeme uz viņa vārda tika ierakstīta Zemesgrāmatā.
Pieteikties vajadzēja 1992. gadā
Atgriežoties vēsturē, jāpiebilst, ka deviņdesmito gadu sākumā zemes reforma laukos norisinās divās kārtās. Pirmajā bija noteikts, ka līdz 1991. gada 20. jūnijam zemi lietošanā prioritāri varēja pieprasīt zemes lietotāji (tostarp arī mantinieki). Otrajā kārtā līdz 1992. gada 30. decembrim bija noteikts prioritārais termiņš zemes privatizācijai, tajā skaitā īpašuma tiesību atjaunošana mantiniekiem. T.Zvaigznons skaidro, ka zemi varēja pieprasīt arī pēc 1992. gada 30. decembra. «Taču šiem pieprasījumiem vairs nebija prioritātes. Proti, ja kāds cits no mantiniekiem zemi bija pieprasījis pirmajā kārtā un to saņēmis lietošanā, tad vēlākajiem pieprasītājiem vajadzēja vienoties ar prioritāro pieprasītāju. Situācijas varēja veidoties dažādas atkarībā no pieprasīšanas laikiem, jau pieņemtajiem lēmumiem, zemes atrašanās vietas un citiem faktoriem,» atceras T.Zvaigznons.
Tantes sauc par izspiedējām
Saistībā ar konfliktsituāciju J.Audzēvičs «Ziņām» skaidro, ka deviņdesmito gadu sākumā viņa māte ar māsām mutiski vienojusies, ka vecvecāku zeme tiks noformēta uz viņa vārda un nekādas runas par atlīdzību nav bijušas. J.Audzēvičam neesot saprotams tantes A.Vikštrēmas izbrīns 2012. gadā, ka viņa tikai tad esot uzzinājusi – viņai ar māsu Valēriju dzimtajos «Vanagos» nekas nepieder. Policijas dokumentā fiksēta J.Audzēvičs liecība, ka starp tantēm un viņu bijusi mutiska vienošanās, ka vecvecāku zemes pārdošanas vai atsavināšanas gadījumā visa nauda tiks sadalīta četrās līdzīgās daļās (visām trim māsām un J.Audzēvičam).
«Uzskatu, ka neko pretlikumīgu neesmu izdarījis, bet manas tantes pēc divdesmit gadiem ir pārdomājušas un tagad ar meliem un draudiem grib izspiest īpašumu,» e-pasta vēstulē 2014. gada 27. janvārī, atbildot advokātam Jurijam Krasnobokijam, rakstījis J.Audzēvičs. «Ziņām» viņš stāsta, ka sarunas ar tantēm nevedas, jo tās izsakot vienīgi ultimātu īpašumu sadalīt. Tas viņam neesot pieņemams. «Ar brālēnu un māsīcām, kas mani policijā nesūdz, es vienošos, kad pienāks laiks,» piebilst J.Audzēvičs, neprecizējot, kādā veidā viņš ar radiem varētu vienoties. «Vanagu» īpašnieks stāsta, ka zemes apsaimniekošana viņam nav gājusi viegli. Kaut arī īpašuma kadastrālā vērtība skaitās 27,8 tūkstoši eiro, zemes patiesā vērtība esot mazāka. J.Audzēvičs piebilst, ka atrast piemērotu nomnieku nav bijis viegli, sešus gadus viņš pats maksājis zemes nodokli.
Zebrenes pagasta pārvaldniece, pēc izglītības agronome, Irēna Dabra «Ziņām» teica, ka «Vanagu» labības lauki izskatās labi. Tie atrodas abās pusēs ceļam, un tajos kā nomnieks saimnieko uzņēmums «Agro Kaķenieki».
Sabiedrības par atklātību «Delna» direktors Gundars Jankovs spriež, ka problēmsituācija ir pārdomu vērta. J.Audzēvičs kā amatpersona, kura vada pašvaldības kapitālsabiedrību, ir īpašas uzmanības lokā. Valsts ieņēmumu dienestā iesniegtā deklarācija rāda, ka pērn SIA «Dobeles namsaimnieks» algā viņš saņēmis 8190 latu. Ienākumi no viņam piederošo 44 hektāru iznomāšanas Zebrenes pagastā tajā nav norādīti. ◆
