Monikas Savdonas namā šogad jaunas mājas atraduši 73 viņas izauklēti minkas.
«Ir cilvēki, kas neredz māju pagalmos pamestus, slimus kaķēnus ar pūžņojošām actiņām, minčus, kas cilā ķepas salā, bet ir cilvēki, kas to redz. Un tāda esmu arī es. Eju pa Jelgavu, un liekas, ka acis pašas meklē šos dzīvniekus. Eju viņiem klāt, ja dodas rokā, tinu tos šallē un nesu mājā, ja ne, atgriežos citu dienu ar speciālo ķeramo būri un mēģinu notvert,» stāsta Monika. Par pamestu un slimu dzīvnieku aizgādni viņa radusi būt jau no mazotnes. Piecu gadu vecumā Monika mājās pārnesa pirmo sētas kaķi ar savainotu ķepu. Toreiz meitenes noteikums bijis: ja mamma neļaus, iešu prom no mājām ar visu kaķi. Tā slimais dzīvnieciņš palicis, atveseļojies, bet vēlāk to pie sevis dzīvot pieņēmusi kaimiņiene. Pēc tam Monika ar brāli mājās stiepusi visus bēdubrāļus, protams, vecāki par to pārlaimīgi nebija, bet ārā nevienu arī nemeta. «Mums bijuši daudzi dzīvnieki: suņi, kaķi, zalktis ar nobrauktu asti, balodis ar savainotu spārnu un citi,» uzskaita Monika. Žēlums un līdzcietība pret nevarīgiem un slimiem dzīvniekiem glūdenieci nav pametusi, un viņa turpina rūpēties par tiem, ko dzīve nav žēlojusi. Ejot pa pilsētu, ar žēlpilnu acu pāriem Monika sastopas vienmēr, jo Jelgavā ir ļoti daudz pamestu dzīvnieku.Ar diviem veterinārārstiem – Inesi Stinku un Oskaru Tambergu – viņai noslēgts sadarbības līgums, un pie šiem speciālistiem ar šallē ietīto kaķēnu Monika arī dodas. Ārsti novērtē dzīvnieka veselības stāvokli un iesaka, kā un ar ko kaķēnu ārstēt. Visiem nepalīdzētPirms nepilna gada Monika ar pāris saviem domubiedriem nodibināja biedrību «Minku SOS», lai būtu iespēja iegādāties dzīvnieku ķeršanas inventāru un pēc iespējas vairāk palīdzēt ielu kaķēniem. Sarunas laikā vairākkārt iezvanās Monikas tālrunis. «Tikai nesen esam sākuši darboties, bet uz mūsu tālruni nepārtraukti zvana cilvēki un ziņo par sētas kaķiem, kas viņus apsēduši, nomocījuši un tā tālāk. Daudzi konsultējas un prasa padomus dažādos kaķu ārstēšanas jautājumos, bet ne mazums zvanu vēsta: mums sētā ir slimi, nekastrēti kaķi, atbrauciet un savāciet! Daudzi nesaprot, ka uz katru saucienu nespēju reaģēt. Bezsaimnieka dzīvnieki pilsētā ir liela problēma, bet tiem visiem palīdzēt un paņemt pie sevis es arī nevaru. Esmu brīvprātīgā, tas ir mans laiks, arī līdzekļi, un ar labdarību nodarbojos savu iespēju robežās,» skaidro Monika. Šovasar viņa savā mājā izmitināja 64 minkas. Tad gan Monikas dēls un mamma nav bijuši priecīgi un lūguši beidzot attapties, jo visiem tāpat palīdzēt nevarēšot. «Tā sagadījās, ka pagaidu mājas nācās dot vairākām kaķu ģimenītēm, kas dzīvnieku skaitu uzreiz palielināja. Ja ir kaķene ar tikko dzimušiem pieciem kaķēniem, tie jau ir seši minkas. Bet ja ir trīs šādas mammas…» rēķināt mudina Monika. No ielas kaķēni nonāk pagaidu mājās, kur Monika tos aprūpē, ārstē, atbluso, vakcinē, par kaķēniem stāsta sociālajos tīklos un meklē tiem jaunus saimniekus. «Man ir arī pudeļbērni, kas ir pavisam maziņi, bez mammas un ir barojami. Ceļos arī naktīs. Ja kur jābrauc, lieku kaķēnus ar visiem autiņiem, termoforu un pienu dzīvnieku somā un ņemu līdzi. Ir bijis, ka sēžu mikroautobusā, izvelku no somas vienu mazuli, pabaroju, tad – otru. Pasažieri pārsteigti, bet ļoti saprotoši,» atzīst Monika. Ārstē no ziedojumiemMonikai ir medicīniskā izglītība, tāpēc pēc veterinārārstu rekomendācijām dzīvniekus viņa ārstē pati. Kaķēnu rūpēm tiek saņemts atbalsts arī no dēla un mammas. Zāles, sterilizācija, barība – tam visam nepieciešami līdzekļi. «Nemitīgi uzrunāju cilvēkus sociālajos tīklos, un, ja nebūtu tādu, kas mani atbalsta, kaķēniem palīdzēt nevarētu. Vienalga līdzekļu nepietiek, esam pat nedaudz palikuši parādā veterinārārstiem par darbu un zālēm. Būtu jauki, ja mūs atbalstītu pašvaldība, uzņēmēji, mecenāti, bet tas laikam ir tikai sapnis…» saka Monika. Ziedotāji pagaidām ir vienīgie «Minku SOS» atbalstītāji.Mājas vajag visiemApmīļojot kaķēnus, Monika pieklusinātā balsī stāsta: «Visi šie bērni nākuši no ielas. Trīs mazākie vēl ir pavisam vāji un atkopjas – tup uz radiatoriem, jo visu laiku meklē siltumu. Viņiem vēl ilgs ceļš priekšā. Šis mazais nupat atgriezies no klīnikas, ķepiņas, kur likti katetri, vēl noskūtas. Bet vairāki jau gatavi doties uz mājām, un meklēju viņiem saimniekus. Jārēķinās, ka no ielas paņemtie sākumā neviens nav mīļkaķītis – viņi gatavi sevi aizstāvēt ar zobiem un nagiem. Paiet diezgan ilgs laiks, kamēr kaķēni pierod pie cilvēka rokām, nekož un neskrāpē. Ir tādi, kas nekad nebūs «dīvānspilveni» un pa rokām ņurcāmi. Viņu vieta ir lauku mājās, tāpēc visi, kas vēlas un spēj tās nodrošināt, var droši pieteikties,» aicina saimniece. Monikas dzīvē netrūkst arī laimīgo stāstu, piemēram, viens pagaidu mājas iemītnieks jaunus saimniekus atradis un aizceļojis uz Franciju, divi bijušie sētas kaķi tagad dzīvo Anglijā, viens šogad devies uz Īriju, vēl viens pošas pie jaunajiem saimniekiem uz Liepāju. Daudzi laimīgi mājas atraduši tepat Latvijā. Monika stāsta, ka neesot neviena, kuram neizdotos atrast saimniekus, agrāk vai vēlāk visi nonāk kādās mājās. «Pirms piekrītu atdot kādam savus kaķēnus, pārliecinos, kādi ir jaunie saimnieki, kur viņš dzīvos, vai jaunajā ģimenē būs labi. Ir bijis, ka cilvēks adoptē kaķēnu, bet, kad tas paaugas, saimnieks izlemj paņemt vēl vienu, lai būtu jautrāk. Ir tādi, kas atbrauc pēc viena, bet paņem divus minkas,» stāsta pagaidu mājas saimniece. Lielākais gandarījums Monikai ir tad, kad jaunie saimnieki atsūta vēstuli un bildes, kurās redzams, kādi skaisti un lieli kaķēni izauguši, kādus nedarbus sastrādājuši. Neizsakāms prieks ir tad, kad cilvēki pasaka: paldies, ka izauklējāt. Ja vēlaties palīdzēt Biedrība «Minku SOS»Reģ. nr. 5008190931LV73HABA0551032920115Tālrunis 28880474e-pasts: [email protected]
