Ieklausieties vārdos – Lehs Valensa. Tos pat vērts izgaršot, vēlreiz lēnām atkārtojot.
Ieklausieties vārdos – Lehs Valensa. Tos pat vērts izgaršot, vēlreiz lēnām atkārtojot. Izjutāt? Atcerējāties visu, kas ar to saistīts? Var arī atminēties tādu vārdu kā Solidaritāte. Jā, tieši tā – ar lielo burtu. Šie vārdi ir nešķirami. Iespējams, jaunākajai paaudzei tie neko neizsaka. Toties daudzi jo daudzi joprojām atcerēsies, ka tieši ar šiem vārdiem saistāmi notikumi, kas pirms divdesmit pieciem gadiem sāka milzīgās padomiskās impērijas graušanu Austrumeiropā. Pašlaik šis leģendārais cilvēks, pirmais pēckara Polijas prezidents, viesojas Latvijā. Astoņdesmito gadu sākumā atrodoties padomju armijas rindās, nācās kādu laiku pavadīt Kaļiņingradas apgabalā. Tā kā tas robežojas ar Poliju, bija iespējams uztvert vairākus kaimiņvalsts televīzijas kanālus. Kaut arī poļu valodu nezinājām, kaut ko izlobīt no sacītā bija iespējams. Turklāt mums nebija pat tik svarīgi, ko teica, kā tas, ko rādīja. Rādīja cilvēkus ielās, vētrainas diskusijas televīzijas studijā, varēja redzēt arī to, kā policija un armija mēģina tikt galā ar neapmierinātajiem strādniekiem. Bieži bija manāms kāds ūsains un mūžīgi smaidošs vīrs. Kā izrādījās, tas bija tas pats Lehs Valensa, kuru Padomju Savienības propaganda nesauca citādi kā par Rietumu imperiālistu aģentu. Mums, kas to visu paslepus no virsniekiem naktīs skatījās vienīgajā televizorā, kas simboliski atradās Ļeņina istabā, tas bija kaut kas neredzēts, neticams un izraisīja sajūsmu. Par padomju sistēmas disidentiem redzētais mūs gan nepadarīja. Tas viesa klusas cerības, ka kaut kad kaut kas līdzīgs būs iespējams arī pie mums.
Atskatoties uz to laiku, skaidrs, ka septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā Polijā sākās nozīmīgas sabiedriskas pārmaiņas. Bija izaugusi jauna paaudze, kas pieredzējusi tā sauktā “sociālisma” divkosību un nespēju pārvaldīt valsti. Nav arī mazsvarīgi, ka Polijā bija ļoti stipra katoļu baznīca un tās ietekme uz tautu, īpaši jaunatni, bija milzīga. Ļubļinā joprojām darbojās vienīgā Katoļu universitāte sociālisma nometnē, un tajā pirms iecelšanas par bīskapu strādāja arī Karols Vojtila, vēlākais pāvests Jānis Pavils II. Ne velti savā laikā Josifs Staļins par Poliju sacījis: “Pakļaut Poliju ir apmēram tas pats, kas apseglot govi.”
Varbūt tā bija nejaušība, ka tieši Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktās kuģu būvētavas elektriķis Lehs Valensa stāvēja pie jaunās arodbiedrības “Solidaritāte” šūpuļa. Pēc ceturtdaļgadsimta jāatzīst, ka tā bija likumsakarīga nejaušība, jo tieši Polijā sākās procesi, kas pēc desmit gadiem pielika punktu visai “attīstītā sociālisma” impērijai. Var arī vilkt tiešas paralēles ar tām tautu kustībām, kas vēlāk veidojās teju vai visās Austrumeiropas valstīs, ieskaitot trīs Baltijas republikas, kas tolaik bija PSRS sastāvā. Tāpat kā Polijā, tautas frontes visur radās no neapmierinātības ar pastāvošo kārtību, demokrātijas trūkuma un cerībām pēc savas brīvas valsts. Turklāt visas tautas kustības, sasniegušas sākotnēji izvirzītos mērķus, tāpat kā Polijā “Solidaritāte”, agri vai vēlu beidza pastāvēt. Savu tās bija paveikušas. Tagad vairs nav svarīgi, vai “Solidaritāte” Polijā, tāpat kā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas frontes, bija vai nebija specorgānu inspirētas (labāk lai tauta “nolaiž tvaiku” mītiņojot, bet neķeras pie nopietnas sistēmas sagrāves). Jebkurā gadījumā notika tas, par ko nesapņoja padomju impērijas vadītāji. Sagruva pati totalitārā sistēma. Tieši par drosmi 1980. gada vasarā tagad varam dziļā cieņā noliekt galvu pana Leha Valensas priekšā.
