Šī nedēļa pagāja kā ātrā skrējienā. Pirmdien gatavojāmies lielajam notikumam – 1. septembrim –, kas man ir īpaša diena. Lai gan šoruden paiet 20 gadu, kopš strādāju Ozolnieku vidusskolā, Zinību dienu vienmēr sagaidu ar kņudoņu pakrūtē. Parasti atceros savu 1. septembri, kad, pieķērusies mammai pie rokas, Kandavas pusē devos uz skolu. Tas bija liels pārdzīvojums, tāpēc vienmēr cenšos domāt, kā mazais pirmklasnieks jutīsies – vai būs izbijies un pārsteigts, vai sapratīs, ka skolotājam var uzticēties?Vidusskolā šogad ir divas 1. klases. Manā audzināmajā mācās 23 Ozolnieku novada bērni, kuri pirms tam galvenokārt apmeklējuši pirmsskolas izglītības iestādi «Zīlīte», ar ko mums izveidojusies ļoti laba sadarbība. Jau pavasarī topošie skolēni nāk uz skolu ekskursijā – iepazīstas ar klasi un skolotājiem.Zinību diena bija īsti svētki ar priekšnesumiem un apliecību izsniegšanu pirmklasniekiem. 12. klase izveda pirmos skolas pagalmā, un man šogad ļoti patika lielo attieksme – kā viņi ar prieku nāca, ņēma mazos pie rokas, prasīja, kā sauc un kā jūtas. Neviens nebija nobijies vai satrūcies, kaut citus gadus pieredzēts, ka daži nelabprāt grib palaist vaļā mammu. Bērni kļuvuši drošāki. Šajā dienā Rīgā notika pedagogu protesta akcija, tomēr mēs nevēlējāmies bērniem bojāt 1. septembri kā svētkus. Arī skolā īpaši drūmu noskaņu nemana, kas, iespējams, bijis atkarīgs no mūsu direktores Klāras Stepanovas uzņēmības un enerģijas. Jau augustā visi nācām un ar sparu rosījāmies, īpaši nedomājot, ko saņemsim mēneša beigās. Bija sajūta, ka vasara ātri pagājusi, un beidzot esam savā vietā. Šajā ziņā skolotāji, šķiet, ir īpaša tauta. Tomēr par valstī notiekošo arī man ir pārdomas – skumji, ka situācija tā izvērusies. Reformas ir sasteigtas, un pēc laika varēsim baudīt to sekas.Ar trešdienu sākām dūšīgi mācīties. Katru dienu notika četras piecas stundiņas, kurām līdztekus iepazināmies ar skolas telpām, apkārtni, sporta zāli un stadionu. Bērniem interesanti saprast, kas katrā mācību stundā jāliek uz galda, ar to arī sākām, vēlāk noskaidrojot, ko stundā darīsim, un beigās rezumējot, kā veicies. Pēdējā darba dienā visiem dienasgrāmatās varēju ierakstīt: «Paldies par čaklo darbu pirmajā mācību nedēļā!» Mazajiem skolēniem pietika izturības.Brīvdienās esmu ieplānojusi doties uz Kandavu pie savas krustmeitiņas, kurai palika astoņi gadi, bet jau svētdien pamazām domāšu par jauno darba nedēļu.
