Mani uztrauca 19. februāra laikrakstā publicētā ziņa, ka ukraiņu biedrībā «Džerelo» nomainīta tās priekšsēdētāja Tatjana Lazda. Nekad neesmu viņu sastapusi, taču saistībā ar šo laipno, izcilo cilvēku gribu izstāstīt par kādu laimīgu savas dzīves gadījumu.
Proti, gadus divdesmit centos sazināties ar seno draudzeni Olgu, kura dzīvo Ukrainā, Dņeprodzeržinskā. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas viņai rakstīju un rakstīju, bet atbildes nebija. Man pat radās domas, ka vēstules no neatkarīgās Baltijas varētu Ukrainas pastā pazust, kā tas padomju laikos nereti gadījās ar ārzemnieku vēstulēm Latvijā.
Ar Olgu iepazināmies 1967. gadā atpūtas namā Krimā. Tolaik sarakstījāmies bieži, svētkos sūtījām apsveikumus. Septiņdesmitajos gados viņa ciemojās Jelgavā, bet vēlāk mans dēls, būdams komandējumā Ukrainā, viesojās pie Olgas un tika uzņemts ar lielu ukraiņu viesmīlību.
Tagad, kad Ukrainā ir smags pārbaudījumu laiks, atšķirtību no vecās draudzenes izjutu vēl sāpīgāk. Un tad pirms dažām nedēļām man radās doma, ka varbūt varētu lūgt palīdzību Jelgavas ukraiņu biedrības priekšsēdētājai T.Lazdai. Viņa laipni atsaucās uz manu lūgumu un piebilda, ka netālu no Dņeprodzeržinskas – Dņepropetrovskā – dzīvo viņas draudzene. Liels bija pārsteigums, ka tajā pašā dienā Tatjanas kundze atrada manu seno draudzeni, bija pat ar viņu sarunājusies un noskaidrojusi, ka mans zvans ļoti tiek gaidīts. Tā bija ļoti saviļņojoša saruna. Pēc tās naktī vairs nevarēju aizmigt, skatījos fotogrāfijas, atcerējos mūsu tikšanās. Tādēļ mana vislielākā pateicība Tatjanas kundzei. Var piebilst, ka viņa solīja atrast vēl kādu jelgavnieci, kas padomju laikos pārcēlās dzīvot uz Kijevu.
Protams, T.Lazdas atrašanās ukraiņu biedrības «Džerelo» priekšsēdētājas amatā ir pašas biedrības lieta, tomēr paliek sajūta, ka ļoti atsaucīgam, Ukrainu mīlošam cilvēkam ir nodarīts pāri. ◆
Maija Skusta, pensionāre
